otrdiena, 2012. gada 27. novembris

tā notiek

   Katru dienu, mirkli, nanosekundi pasaule mainās, cilvēki maina cits cita ceļus.
   Kāds viegli, uz pirkstu galiem, pārskrien pāri cita dzīves takai, kāds pārbradā pāri izpostot ne vien cilvēka iemītot taciņu, bet sagandējot visu prieku iet tālāk.


   Tikai esot vistumšākajā un dziļākajā aizā iespējams novērtēt spožo, silto Saules gaismu, plašo skatu uz pasauli un zilās debesis virs galvas, kas gaida tur tālu, tālu augšā.
Tikai tas, kas līdz aizas dziļumiem nolaidies, blakus bijis un roku pasniedzis būs cienīgs blakus kalna virsotnē stāvēt. Es vairs nebūšu tā naivā meitene. Es visu atceros, visu- to der atcerēties, tev, mans draugs, jo tad kad pūļa vidū noskumis stāvēsi, iestidzis uz vietas, nedomā, ka neredzu tevi, tikai atceries to brīdi, kad vēlējos, lai blakus stāvi, ne lai te mūžam paliktu, bet lai būtu un roku uz pleca uzliktu kā pēdējo vēsti, ka tomēr vienalga par mani tev nav, bet tu neatnāci. Tad vairs neko man nejautā.



1 komentārs:

  1. Nekad nedrīkst atļauties, lai kāds redz Tavu vājumu . . .

    AtbildētDzēst