svētdiena, 2013. gada 22. decembris

ikdiena

     Kāpjot kalnos nonācām ciematā, kur 2,8km augstumā dzīvo čigāni- aptuveni 8 teltīs.  Ciematā dzīvojošie bērni jau 3-4 gadu vecumā ganīja kazas un aitas, ko Latvijā dara 3 gadus veci bērni? Mana māsa mācās burtus, kas tas būtu par neprātu palaist viņu uz 5 stundām kaut kur ganīt aitas, pilnīgs vājprāts- tur pilnīgi ierasti un normāli. 30 metrus no teltīm atrodas kalnu upe, kurā iekrītot par pieaugušajam būtu jācīnās, lai izdzīvotu, nemaz nerunājot par mazajiem. Bet tur mazos neviens nepieskata, viņi (nepilnu gadu veci līdz  5 gadiem) skraida un lēkā pa akmeņiem. Toties viņi izskatās patiesi laimīgi, dzīvespriecīgi, izskatās, ka viņu dienas paiet interesanti un par garlaicību viņi sūdzēties nevar. Dīvaini redzēt, kā cilvēki viens otram lasa utis. Kā sievietes pār kalnu upi nes zarus, kurus, ļoti iespējams. vākušas visu dienu, bet beigu beigās zari iekrīt ūdenī. Redzēt, ka visa iedzīve ietilpst vienā teltī.
     Viņu ikdiena paiet vācot ēdienu un darot ikdienišķas lietas, cīnoties par izdzīvošanu, bet nedomāju, ka tā ir sliktāka par manu ikdienu..
    Saprast ka visa diena ir par dzīvošanu un izdzīvošanu.
      Kad spēru soli šajā ciematā domāju, ka es jau nu noteikti tā kādu laiku varētu padzīvot, jo es jau dabas bērns. Kas gan varētu būt tik grūti!? Ar pirmajām grūtībām sastapos jau pēc pārdesmit minūtēm, kad nolēmu gida vietā nomazgāt traukus. Trauki jāmazgā kalnu strautā, kur ūdens ir ledains kā rezultātā nebiju nomazgājusi pat pus traukus, kad rokas bija sasalušas, nu tā, ka nevar, vienkārši nevar vairāk traukus nomazgāt. Tad es sāku domāt par to, kā es izmazgātu drēbes un kā es vispār pati nomazgātos, jo jau pēc 4 dienām bez dušas domāju, ka sajukšu prātā.Nemaz nerunājot par to ko ēstu, kur dabūtu malku un kā nebūtu pārbijusies no lāčiem un pārējiem plēsīgajiem dzīvniekiem.
      Ja attīstīto valstu iedzīvotājiem būtu jādzīvo šajā čigānu ciematā Himalajos, pieļauju, ka lielākā daļa neizturētu vairāk par trim dienām, augstākā pilotāža būtu nedēļa, vien retais spēju izturēt vairāk par nedēļu.
   





 Kaza salauzusi kāju.







iedzīve.

Vienmēr, kad sūdzos, skumstu vai domāju, ka kaut kas nenotiek tā, kā esmu vēlējusies vai notiek netaisnīgi, pilnīgi katru reizi es vēlētos atgriezties šajā ciematā, lai atkal un atkal saprastu un novērtētu to dzīvi, kas man ir dota, ka man ir zelta dzīve. Un pateikties par to katru rītu un vakaru:)

piektdiena, 2013. gada 20. decembris

vakars uz ezera

Šrinegāra- Kašmiras galvaspilsēta atrodas divu lielu ezeru krastos. Pirmajā vakarā izbraucām pa ezeru- tas bij tik labi- beidzot varēja sākt izbaudīt Indiju un atpūsties pēc garajiem pārbraucieniem/pārlidojumiem.
Pienāca tā diena, kad redzēju tās laivas kā filmās un pati vienā tādā varēju sēdēt.
Ezers ir iztikas avots daudziem cilvēkiem, jo ezerā augošos lotusus izmanto ēšanā, augu lapas dod aitām un kazām, ezers ir arī nozīmīgs pārvietošanās veids, kā arī pašu ūdeni izmanto kā labības, dārzeņu laistīšanai tā arī lieto uzturā cilvēki(protams, attīrītu).


Nez no kurienes iznirst puķu tirgotājs, kurš vēlas mums pārdot puķu sēklas, apgalvjot ka tās aug sausās un kastās vietās, bet pēc tam, kad pasakam- dzīvojam samērā aukstā vietā viņš sāk apgalvot, ka puķes aug augstu Himalajos un sals tām nekaitē. Visuraugošās puķes, es nebrīnītos, ka tās varētu augt pat bez zemes pie nosacījuma, ka mēs pērkam sēklas. Bet vispār tās sēklas izskatījās pēc parastajām saulespuķu sēklām un esmu gandrīz droša, ka tās vispār nekad neizdīgtu.
Miers. Laime. tik raksturīgi Indijai.
Lotusi bija jau pārziedējuši tomēr viens vēl atradās. Tā nu mēs slīdējām pa ezeru izbaudot saulrietu.



pirmdiena, 2013. gada 9. decembris

paražas


Indijā vecāki cilvēki matus un bārdas krāso tikai sarkanus un nekādā citā krāsā. Tas neizskatās īpaši labi.

svētdiena, 2013. gada 8. decembris

Pirmā augstuma slimība pārvarēta

Pohas, tad kad tās ir liekas ka nekas, nekas nevar būt trakāks, ka nav iespējams galvai sāpēt vēl vairāk un vemt vēl vairāk, bet nu es zinu, ka ir iespējams- kalnu slimība. Indijā tā pirmo reizi piemeklēja arī mani. Tā bija pirmā diena, kad tā īsti sākām kāpt kalnos, jau tā bijām 3km augstumā un aklimatizācijas nebija bijis praktiski nekādas, bet tad kādās 6h uzkāpām līdz 3800m, un jautrība varēja sākties. ir labi kamēr iet, vai vismaz stāv, bet tas kāpiens bija tik stāvs un brutāli ātrs(kā nu tas var tāds nebūt, ka grupā biju es un trīs vīrieši) ka nonākot nometnes vietā es fiziski vienkārši vairs nevarēju pastaigāt, nu labi varēju, bet tā, ka grūti. Tā nu 3 stundas mani mocīja manas trakākās "pohas" dzīvē. Pats labākais ir tas, ka tā sajūta ir tāda, ka slikti ir no alkohola un tad, kad pārējie jokoja par vodku un to nez cik esmu izdzērusi, ka tik slikti, man tiešām brīdī pieminot vārdu "vodka" vai arī iedomājoties par jebkādu alkoholu palika vēl sliktāk. Es biju gatava noripot no  akmeņaina kalna, lai tikai vairs nebūtu slikti.
 Komanda- tētis, brazīlis Devanande (joprojām nezinu ka pareizi jāraksta) un Indiešu gids Aiaz.
Viņi vēl apgalvoja, ka "čaja" palīdzēšot, es gan tajā brīdī neticēju, ka jebkas man spētu palīdzēt.

Skaistie vakari un rīti

šī vieta noteikti ir skaistākā vieta, kur jebkad esmu palikusi pa nakti. Tik ļoti superīgs skats gan vakarā, gan no rīta. Braucot uz Indiju vienīgā lieta, kas ir dārga ir lidmašīnas biļete, dzīvošana, pārvietošanās un ēšana ir lēta. Istaba šai vietā maksāja 200 rūpijas(~ 1.6Ls). Hmmm, padomāsim cik maksā namiņš Alpos... pa to naudu Indijā nedēļu var nodzīvot, un vispār kāda iespēja būtu Alpos dabūt istabu nerezervējot to pāris mēnešus uz priekšu- nekāda, toties Indijā tu ej un ir!




Tas vakars un rīts, ko pavadīju ietinusies guļammaisā sēžot uz viesu mājas jumta bija neaptverami skaisti, nu tik ļoti cik ar vārdiem nemaz nevar pateikt:)


Re kur vēl viens skats tikai pa citas viesnīcas logu, te arī bija jauki sagaidīt un aizvadīt Sauli, tikai pēc trešās dienas tas likās tik pierasti, nu tik pierasti kā skatīties pa Imantas logu uz bloku mājām. ātri pierast un pēc kāda laika vairs nenovērtēt to skaistumu, ko dzīve man dod- no tā paraduma es gribu tikt vaļā un pēc Indijas sāk izdoties!:)

piektdiena, 2013. gada 6. decembris

Indijas stāsti

       Ir pagājušas 46 dienas, kopš atgriezos no Indijas, tomēr joprojām vismaz 10 reizes dienā iedomājos/ pārdomāju notikumus, kas tur notikuši. Saprotu, ka šis piedzīvojumu brauciens ir ļoti būtiski manījis manu skatījumu uz lietām, sajūtām, notikumiem un dzīvi.
       Pārlasot savus Indijas pierakstus, pārskatot bildes, atceroties sajūtas tā vien gribas to visu iekonservēt savās smadzenēs tā, kā tas likās mirklī, kad notika. Dažās Indijā pavadītajās  dienās piedzīvoju tik daudz neaptveramu lietu, cik Latvijā vairāku mēnešu vai pat gadu laikā neesmu piedzīvojusi. Man jau tā ir grūti savas domas izstāstīt/ uzrakstīt- bet iemācīties jau var tikai darot, tāpēc esmu nolēmusi, vismaz 30 dienas no šī brīža katru dienu šeit ievietot vismaz vienu stāstu vai atziņu(kopā ar kādu bildi), tas viss nebūs ne hronoloģiskā, ne kādā citādākā secībā.

Braucienā devos ar tēti- visās vietās, kur rakstīšu "mēs" būs domāt- es un tētis.
Tad vēl der piebilst, ka ceļojumā devāmies nepotējušies ne pret kādām slimībām, kā arī nelietojām nekādas zāles profilaksē. Kā arī visu plānojām paši (tētis jau daudz ko zināja, jo Indijā bija bijis), jau ceļojumu uz Itāliju, manuprāt, izplānot ir grūti, kur nu vēl uz Indiju, bet interesanti.



Pēc ielidošanas Deli bijām plānojuši doties un Nepālu, Pokhāru lai dotos Anapurnas trekingā, bet  notikumi attīstijās ne tā, kā bija plānot un jau otrajā ceļojuma dienā nonācām Šrinegārā. Es šoreiz nekoncentrējos uz to, lai karte būtu laba, vienkārši lai būtu saprotams, ka veicām apmēram tādu pašu ceļa garumu, tikai ne uz austrumiem, bet ziemeļiem. Skaidrojums kāpēc tā notika ir diezgan sarežģīts, īsi sakot, varētu teikt, ka mums nebija vietas vilcienā+ mūs apčakarēja Indieši(jā, tā viņi mēdz darīt ļoti bieži). Līdz ar to visa plānošana bija vējā, somās mums pārsvarā bija siltais kalnu apģērbs, sapratām, ka apmēram pusi no somas satura varēsim nesat līdzi tā arī neizmantojot. Tas man bija vispārējs šoks kā vispār tā var notikt, ko nu mēs tagad darīsim, bet tā notiek it īpaši Indijā.


Atziņa: Indijā neko nevajag plānot, nē īstenībā neko izplānot nav iespējams, jo tik un tā kaut kas noies greizi, notiks savādāk- labāk, sliktāk vai citādāk. Pie tā ir grūti pierast, bet tas ir daudz interesantāk nekā tad, ja notikumu gaita ir zināma. tam vajag ļauties, jo dusmošanās un stresošana nepalīdz, padara visu vēl sliktāku. Indijā es pie tā pieradu un nu arī ikdienā man ir daudz vieglāk pieņemt to, ka plānotais neizdodas vai mainās plāni, tagad tas ir normāli un tas man neizraisa nekādas sliktas emocijas.



Kašmira bija brīva valsts līdz Pakistāna to centās iekarot, Kašmira saprotot, ka netiks galā pati lūdza palīdzību Indijai, lai tā palīdz sargāt Pakistānas- Kašmiras robežu, bet līdzko Indija savu karaspēku ieveda Kašmirā līdz ar to Indija okupēja šo zemi. Šobrīd joprojām noris nesaskaņas starp Indiju un Pakistānu par šo teritoriju, pakistāņi grib to iekarot. Kā arī Indieši negrasās atļaut Kašmirai kļūt par valsti, jo uzskata, ka tad kašmiru iekaros pakistāņ. Šrinegāra ir Kašmiras reģiona galvaspilsēta, tajā ir 60% armijas, bet tikai 40% civiliedzīvotāju. Daudzi iedzīvotāji joprojām uzskata, ka kašmira ir atsevišķa valsts.

Lai gan Kašmiru uzskata par vienu no skaistākajiem reģioniem Indijā tūristiem to apmeklēt nav ieteicams. Arī mēs tur nonācām neplānoti un no tīras savas gribas noteikti nebūtu tur devušies, tomēr apskatīt šo vietu ir savā ziņā ekskluzīvi un ekstrēmi reizē, tūristu tur praktiski nav, pieļauju ka no Latvijas tur bijuši arī ir ļoti maz cilvēku.


piektdiena, 2013. gada 31. maijs

Veronika grib mirt

  Ja nepaiet ne divas dienas un grāmata ir pabeigta zinu- bija īstā!:)


 Pirms manis šādus pētījumus veikuši daudzi zinātnieki un nonākuši pie secinājuma, ka normālība ir tikai un vienīgi kopīgas vienošanās jautājums. Proti, ja lielākā daļa cilvēku kaut ko uzskata par pareizu, tad ar laiku tiek pieņemts, ka tā tas arī ir.
     Daudzu lietu kārtību nosaka cilvēka veselais saprāts. Piemēram, pogu novietošana krekla priekšpusē ir elementāras loģikas jautājums, jo sānos tās aizpogāt būtu apgrūtinoši, bet aizmugurē- neiespējami.
Tomēr ir daudz tādu gadījumu, kad šis vai tas iesakņojas tikai tāpēc, ka cilvēki jaunievedumiem tic- un tic arvien vairāk. Vai tu esi kādreiz iedomājies, kāpēc rakstāmmašīnas taustiņi izvietoti noteiktā secībā?
    -Nē.
    -Mēs to saucam par QWERTY klaviatūru, jo šādā secībā izvietoti burtu pirmajā rindā. Reiz es painteresējos kāpēc kārtība ir tieši šāda un atradu atbildi. Pirmo rakstāmmašīnu izgudroja Kristofers Šols 1873. gadā, lai uzlabotu kaligrāfiju. Bet radās sarežģījumi: ja cilvēks rakstīja ļoti ātri, burtu stienīši saķērās un mašīna apstājās. Tad Šols izgudroja šo īpašo OWRTY klaviatūru, kas rakstītāju piespieda rakstīt lēnāk.
    -Es tam neticu.
    -Bet tā ir patiesība. Un sagadījās, ka remingtons, kas tolaik vadīja šujmašīnu ražotni, savām pirmajām rakstāmmašīnām arī izvēlējās QWERTY klaviatūru. Tas nozīmē, ka arvien vairāk cilvēku bija spiesti apgūt šo sistēmu un arvien vairāk kompāniju savās ražotnēs ieviesa šo īpašo klaviatūru, līdz tā kļuva par vienīfo pieejamo modeli. Es atkārtoju: rakstāmmasīnas un datoru klaviatūras radītas tā, lai cilvēki rakstītu lēnāk, nevis ātrāk. Saproti? Ja samainīsim burtus vietām, neviens tādu mašīnu nepirks.
     Kad Mari pirmoreiz ieraudzija klaviatūru, vienīgā doma, kas ienāca prātā, bija: kāpēc burti nav alfabēta secībā? Taču šī doma kā nāca, tā pazuda- marko bija pārliecināta, ka šis ir labākais iespējamais izvietojums, lai cilvēki varētu ātri rakstīt.
     -Vai esi bijusi Florencē?
     -Nē.
     -Tad aizbrauc, tas nav tālu! Florences katedrālē atrodas brīnišķīgs pulkstenis, ko 1443. gadā veidojis Paulu Učello. šim pulkstenim piemīt kāda būtiksa īpatnība: tas rāda pareizu laiku gluži kā citi pulksteņi, bet tā rādītāji griežas uz pretējo pusi, nekā mēs esam raduši redzēt!
     -Un kāds tam visam sakars ar manu slimību?
     -Es tūlīt būšu pie tā nonācis. Paulu Učello, radīdams savu pulksteni, nebūt negribēja izcelties ar orģinalitāti- tajos laikos šādi pulksteņi bija tik pat parasta parādība kā tie, kuru rādītāji kustas mums pierastā virzienā. dažu nezināmu iemeslu dēļ- varbūt tādēļ, ka hercogs, kura pulksteņa rādītājs kustējās "pareizi", nolēma, ka šis ir vienīgais pareizais virziens, un Učello pulksteņus uzskatīja par novirzīšanos no normas, par vājprātu.
     Doktors Igors apklusa. bet viņš zināja, ka Mari uzmanīgi seko viņa domu gaitai.
     -Un tagad par tavu slimību. ikviena cilvēciska būtne ir unikāla, tai ir savas individuālas īpašības, instinkti, katrs savādāk izklaidējas un meklē piedzīvojumus. Taču sabiedrība mums vienmēr uzspiedusi kolektīvas uzvedības normas, un cilvēki allaš nomocīju;sies ar jautājumu, kāpēc jārīkojas tieši tā, nevis savādāk. Cilvēki gluži vienkārši pieņem kādu rīcības modeli- gluži tāpat kā mšīnrakstītāji QWERTY klaviatūru pieņēma kā vislabāko variantu. vai tu saprastu cilvēku, kurš jautātu, kāpēc pulksteņa rādītājiem jākustas tā, kā tie kustas, nevis pretējā virzienā?
     -Nē.
     -Un, ja kāds arī jautātu, visticamāk, tu sa'ņemtu atbildi: tu esi jucis! Ja šis cilvēks būtu neatlaidīgs, tiktu meklēti saprātīgi izskaidrojumi, bet- tāds ir tikai viens, tas, ko es minēju, un ļaudis steigšus mainītu sarunas tematu.
     Atgriezīsimies pie tava jautājuma.
     -Vai es esmu vesela?
     -Nē. tu esi cilvēks, kas atšķiras no citiem, bet grib būt tāds pats kā pārējie. Un, manuprāt, tā ir nopietna slimība.
     -Vai būt atšķirīgai ir nopietna slimība?
     -Nopietna slimība ir gribēt būt līdzīgam citiem. Tas patiešām ir ļoti nopietni, jo runā retij dabai, pārkāpj Dieva lukumus- nevienā pasaules mežā tu neatradīsi divas līdzīgas lapas. Bet tu domā, ka būt atšķirīgai nozīmē būt trakai..

pirmdiena, 2013. gada 20. maijs

Pēdējā skriešanas skolas nodarbībā sapratu- būs auzas. Neko saraut vairs nevar, nu nekas- 2013. gada Nordea man būs mācība- es nebiju trenējusies.

 Es skaļi sarunājos ar sevi un domās bļāvu uz sevi. Es biju laimes pārņemta brīžos, kad ieraudziju kādu savējo, ēnu vai nākamo ūdens punktu.  Es pārvarēju sevi- neapstājos un neizstājos.  Es finišēju.
Tas nebija par laiku vai vietu, tas bija par kaut ko daudz svarīgāku...

Es esmu finišējusi un stāvu uz Vanšu tilta,  skan  Sound Poet "Kalniem pāri" un tūlīt, tūlīt jau tik dots starts 10km distances dalībniekiem. Tās sajūtas nav aprakstāmas, tie skrējēju tūkstoši, medaļa kaklā un doma, ka vēl vienu reizīti esi pārkāpis kalnam, kalnam, ko pats sev esi licis priekšā un nu pārvarējis. Vieglāk būtu izskaidrot kas ir laime vai mīlestība, nekā izskaidrot sajūtu, kas tajā brīdīj pārņēma mani. Tā bija labākā sajūta manā dzīvē.

Stāvu pie 42km atzīmes un atbalstu visus skrējējus- zinu, cik tas ir svarīgi plaudēt, pateikt ka esi malacis un vēl piebilst- kas ir 2195 metri pret 42km- tas nav pilnīgi nekas, uzpriekšu. Ieraugu savu brāli, nolemju pēdējos kilometrus skriet ar viņu. Atbalstītāji vienkārši superīgi, es kādas 3x nobļāvos- latvija var! un sagaidiju pretī ovācijas, es zināju, ka brālim vajag atbalstu, kuru pati īsti nevarēju sniegt. Patiesībā pēdējā viņa kilometrā es nevarēju vairs paskriet, es nevarēju, bet skrēju, es taču nevarēju teikt: "Labi Mārtiņ, es vairs nevaru, tu to savu pēdējo kilometru noskrien pats, tikai nestāvi, es navru paskriet, bet tu apstāties nedrīkst" kādas muļķības, man bija jāvar un es varēju. Mēs to izdarijām.


Paldies visiem par labajiem vārdiem, sms, un atbalstitajiem trasē, bet vislielākais paldies manai ģimenei- bez viņiem nu nekā. 
Ir jauna pieredze, apņemšanās un mērķi- tikai jādara!:)






pirmdiena, 2013. gada 13. maijs

plaukstošu koku zaļums

Šodienas skrējiena laikā atradu lielisku vietu, kur aizmirsties. Ar saknēm izrautu koku, Aiviekstes krastā, kas apaudzis ar sūnām un atrodas tieši tādā lenķī lai uzkāpjot 5-6m augstumā būtu iespējams ērti atlaisties mīkstajās sūnās. Veroties plaukstošajās koku galotnēs, klausoties putnu dziesmās un skatoties plūstošajā ūdenī, sajutos kā Katnisa no Bada spēlēm. Gāja laiks putni, koki un ūdens likās jau pierasta lieta- tad nāca apjausma. Esmu atstājusi novārtā savus sapņus. Sapratu, ka šobrīd no mērķa esmu tālāk, kā pirms gada, un vēl es sapratu- ka neviens, kā tikai es tajā nav vainojams. Bet atzīties sev- tas jau ir daudz. Savus sapņus un mērķus nedrīkst atstāt novārtā,  tos nedrīkst palaist vaļā un tiem nedrīkst teikt- man jums nav laika. neko nevajag gaidīt vajag darīt citādāk sapnis aizlidos un es to nekad vairs nepanākšu.

 Skaistas debesis un vēl skaistāka Aiviekste šovakar.
 Mums ar minci visssssss jauki:)

otrdiena, 2013. gada 7. maijs

Dienas, kuru dēļ ir vērts dzīvot!

Ir kārtējās brīvdienas, saules pieplieta pļava un Aiviekste blakus. Man pretī stāv sieviete ar mazu meitenīti pie sāniem- viņas abas burtiski staro, viņu acis mirdz, viņas ir laimīgas, jo viņas dzīvo te- laukos.

Šīs, protams, bija brīvdienas, pa kurām nav izdarīti pat pieci jēdzīgi darbi. Bet šīs noteikti bija brīvdienas, kad sapratu- es gribu dzīvo laukos. Saruna ar mazo meiteni, viņas mammu uz pāriz izbraucienos ar riteņiem es tikai vēl vairāk, pārliecinājos cik lieliski ir meži, pļavas, zvaigžņotās debesis un galu galā- dzīve laukos. ka patiesajai, tai īstajia laimei, kad acis staro un tu pats arī ir vajadzīgas tikai dienas laukos- nebeidzmies Saules rieti un lēkti, putnu čivināšanas un bezgalīgā bezrūpība.

Miers.
Laime.
Mīlestība.
Tur ir visss.


Ir lieliski satikt cilvēkus, kas ir tik pat traki kā tu. Šīs brīvdienas es satiku pāris sev līdzīgi domājošus. Tā nu radās jauns laika pavadīšanas veids. tiklīdz redzi ka sāk krēslot ņem skripānu, zvani domubiedriem un brauc.


 20:30. Metam monētu- Visagals vai Lubāns. uzvar Lubāns.
Komanda startā.
 
mēs ar juri kvadrātā un mūsu uzticamie skripāni.
 To skaistumu vispār nevar nofotografēt, kur nu vēl tās sajūtas kādam izstāstīt. Fantastiski.
Ar skaistiem skatiem, kas pavada ik uz mirkļa, skaļo dziedāšanu un daudzajām pauzēm esam tikuši jau līdz ezeram.
Dzeram ezera ūdeni un Jurim smuks vēders. Bet vispār jau miljomiem zvaigžņu virs galvas un miers mūsos. Esam laimīgi galā.

 Visi priecīgi dodamies mājās.
2:30- esam mājās!
 
Tās nakts burvība nav izstāstāma, tas ir jāizdzīvo. Paldies kompānijai un paldies dabas skaistumam, kas ļauj sajust bezgalīgo mieru un skaistumu.



Lai, Tev, priecīgi lasītāj!:)

trešdiena, 2013. gada 1. maijs

stāvu pagalma vidū uz ledainā bruģa, veros koku zaros un baltajos spīdekļos. Tukšums. Viss ir aizejošs, nekas nav paliekošs, ne aukstā elpa, kas izelpota, ne tie spīdekļi, ne es, ne Tu. Bet kad, pie velna, es beidzot to spēšu saprast un ar to samierināties. Iemāci man pasaule, tikai to. Neko vairāk. Es aiziešu, man nav bail aiziet, vai arī daudz mazāk bail no tā, ka prom ies viss pārējais. Sajūtas, cilvēki, lietas un manas domas- ko šķiet, esmu piekalusi pie sevis, bet kuras jau sen grib iet un kurām jau sen ir jāiet.
Dzīve dod un atņem, atņem, atņem un atpakaļ neatdod, līdz brīdim, kad vai nu pats iemāies palaist vai brīdim, kad nav vairs nekā, kad pats pats sev vairs nepiederi.

Atlaist kamēr ir labi, kamēr vēl smaids, ne skumjas, kamēr nejūt, kamēr nesāp, kamēr netrūkst, kamēr...

svētdiena, 2013. gada 17. februāris

Kādas ir lieliskas brīvdienas? Noteikti tādas, kurās var justies labi, ir jautri un interesanti. Tieši tādas bija šīs divas brīvās dienas.
Devos uz Inčukalnu.

 Sestdien, 16. janvārī, Latvijas spēcīgākie vīrieši un sievietes pulcējās Inčukalna sporta kompleksā, lai noskaidrotu, kurš tad var savu svaru pacelt visvairāk reižu. Tur biju arī es- ne lai pierādītu savu spēku, bet justu līdz brālim. Sacensības vērot bija interesanti, viss bija augstā līmenī. prieks par brāļa necerēti labajiem panākumiem. nekad vienkopus nebiju redzējusi tik daudz muskuļu kalnus. Lai gan svarcelšana nav mans lauciņš, un domaju, ka nekad ari nebus;D(lai gan nekad nesaki nekad) sports toper ir un paliek sports, tāpēc vērojot sacensības bija laiks padomāt par savu fizisko formu un to, cik daudz daru, lai to uzlabotu. Tad vēl kārtējo reizi pārliecinājos, ka- izskats var būt un visbiežāk ir maldinošs.


Ziniet, ko es mīlu- pamosties mežā, atvēt acis un redzēt priedes. Un ja vēl tev ir pašai sava māja( kaut vai uz vienu nakti) tas vispār ir super. Rekur mana brīvdienu istaba.

 Smilšu ielā ir īstais laiks- tā nav, tas apstājas. Tur ir tieši tik labi, ka nav vajadzīgs laiks un tas tiek vispār aizmirsts.
Divi laimīgie un smukā dāņu monēta zaros.

Mans lielasi draugs- Nero. Nevaro vien sagaidīt to pavasarīgo dienu, kad ar viņu kopā dožos skrējienā pa Inčukalna ielām un priežu mežiem.

Tad es vēl iemācījos spēlēt pokeru, dzirdēju skaisti spējējam orķestri un skaisti spēlējam mežragu, noskatījos pēdējo Harija Potera filmu, daudz garšīgi ēdu un gulēju burbuļvannā un nu es nevaru sagaidīt dienu, kad uz turieni došos atkal.







svētdiena, 2013. gada 27. janvāris

māksla

Mirklī, kad liekas, ka viss ir beidzies viss sākas no jauna. Vēl trakāk kā iepriekšējajā reizē. Un mirklī, kad gribu iet pa kreisi pēkšņi attopos ejot pa labi. Un tad, kad no rīta gribu dzert tēju- ir tikai kafija. Tad, kad mēs viens otram sniedzam rokas, lai ietu kopā mēs pēkšņi ejam atsevišķi. Kad negribu lai spīd Saule tā spīd visspožāk. Kad vēlos pazust man jāparādās, bet kad vēlos palikt man jāaiziet. Un tā tik bieži.

Laimīgākais ja nav tas, kurš, vienmēr, par visām varītēm iegūst to, ko vēlas, nekad nezaudējot, bet gan tas, kas to, ko dzīve piespēlē māk pārvērt par sav vēlamo. Tā ir māksla. Sasodīta. Iemāciet man tā!

otrdiena, 2013. gada 1. janvāris

vēlu!

Ne jau Jauns gads, mēnesis vai nedēļa ir atskaites punkts, lai ko apņemtos, manītu vai sāktu no jauna. Svarīgs ir tikai tas mirklis, kad tu sāc darīt kaut ko lietas labā. Visa spriedelēšana un attaisnojumu virkne nav nekas. Misu izšķir mirklis, kad darīt sāc! Tad nu to es tev arī šajā gadā novēlu- rīkoties!


 Tu spēj visu, ko PATIESI vēlies!


Ik mirkli tu vari atdzimt.
Ik mirklis var kļūt par kā jauna sākumu.
Tā ir izvēle.
Tava izvēle. 


 Kā arī neatņemt cerību ne sev, ne citiem, jo bieži vien cerība ir vienīgas, kas atlicis!