piektdiena, 2013. gada 31. maijs

Veronika grib mirt

  Ja nepaiet ne divas dienas un grāmata ir pabeigta zinu- bija īstā!:)


 Pirms manis šādus pētījumus veikuši daudzi zinātnieki un nonākuši pie secinājuma, ka normālība ir tikai un vienīgi kopīgas vienošanās jautājums. Proti, ja lielākā daļa cilvēku kaut ko uzskata par pareizu, tad ar laiku tiek pieņemts, ka tā tas arī ir.
     Daudzu lietu kārtību nosaka cilvēka veselais saprāts. Piemēram, pogu novietošana krekla priekšpusē ir elementāras loģikas jautājums, jo sānos tās aizpogāt būtu apgrūtinoši, bet aizmugurē- neiespējami.
Tomēr ir daudz tādu gadījumu, kad šis vai tas iesakņojas tikai tāpēc, ka cilvēki jaunievedumiem tic- un tic arvien vairāk. Vai tu esi kādreiz iedomājies, kāpēc rakstāmmašīnas taustiņi izvietoti noteiktā secībā?
    -Nē.
    -Mēs to saucam par QWERTY klaviatūru, jo šādā secībā izvietoti burtu pirmajā rindā. Reiz es painteresējos kāpēc kārtība ir tieši šāda un atradu atbildi. Pirmo rakstāmmašīnu izgudroja Kristofers Šols 1873. gadā, lai uzlabotu kaligrāfiju. Bet radās sarežģījumi: ja cilvēks rakstīja ļoti ātri, burtu stienīši saķērās un mašīna apstājās. Tad Šols izgudroja šo īpašo OWRTY klaviatūru, kas rakstītāju piespieda rakstīt lēnāk.
    -Es tam neticu.
    -Bet tā ir patiesība. Un sagadījās, ka remingtons, kas tolaik vadīja šujmašīnu ražotni, savām pirmajām rakstāmmašīnām arī izvēlējās QWERTY klaviatūru. Tas nozīmē, ka arvien vairāk cilvēku bija spiesti apgūt šo sistēmu un arvien vairāk kompāniju savās ražotnēs ieviesa šo īpašo klaviatūru, līdz tā kļuva par vienīfo pieejamo modeli. Es atkārtoju: rakstāmmasīnas un datoru klaviatūras radītas tā, lai cilvēki rakstītu lēnāk, nevis ātrāk. Saproti? Ja samainīsim burtus vietām, neviens tādu mašīnu nepirks.
     Kad Mari pirmoreiz ieraudzija klaviatūru, vienīgā doma, kas ienāca prātā, bija: kāpēc burti nav alfabēta secībā? Taču šī doma kā nāca, tā pazuda- marko bija pārliecināta, ka šis ir labākais iespējamais izvietojums, lai cilvēki varētu ātri rakstīt.
     -Vai esi bijusi Florencē?
     -Nē.
     -Tad aizbrauc, tas nav tālu! Florences katedrālē atrodas brīnišķīgs pulkstenis, ko 1443. gadā veidojis Paulu Učello. šim pulkstenim piemīt kāda būtiksa īpatnība: tas rāda pareizu laiku gluži kā citi pulksteņi, bet tā rādītāji griežas uz pretējo pusi, nekā mēs esam raduši redzēt!
     -Un kāds tam visam sakars ar manu slimību?
     -Es tūlīt būšu pie tā nonācis. Paulu Učello, radīdams savu pulksteni, nebūt negribēja izcelties ar orģinalitāti- tajos laikos šādi pulksteņi bija tik pat parasta parādība kā tie, kuru rādītāji kustas mums pierastā virzienā. dažu nezināmu iemeslu dēļ- varbūt tādēļ, ka hercogs, kura pulksteņa rādītājs kustējās "pareizi", nolēma, ka šis ir vienīgais pareizais virziens, un Učello pulksteņus uzskatīja par novirzīšanos no normas, par vājprātu.
     Doktors Igors apklusa. bet viņš zināja, ka Mari uzmanīgi seko viņa domu gaitai.
     -Un tagad par tavu slimību. ikviena cilvēciska būtne ir unikāla, tai ir savas individuālas īpašības, instinkti, katrs savādāk izklaidējas un meklē piedzīvojumus. Taču sabiedrība mums vienmēr uzspiedusi kolektīvas uzvedības normas, un cilvēki allaš nomocīju;sies ar jautājumu, kāpēc jārīkojas tieši tā, nevis savādāk. Cilvēki gluži vienkārši pieņem kādu rīcības modeli- gluži tāpat kā mšīnrakstītāji QWERTY klaviatūru pieņēma kā vislabāko variantu. vai tu saprastu cilvēku, kurš jautātu, kāpēc pulksteņa rādītājiem jākustas tā, kā tie kustas, nevis pretējā virzienā?
     -Nē.
     -Un, ja kāds arī jautātu, visticamāk, tu sa'ņemtu atbildi: tu esi jucis! Ja šis cilvēks būtu neatlaidīgs, tiktu meklēti saprātīgi izskaidrojumi, bet- tāds ir tikai viens, tas, ko es minēju, un ļaudis steigšus mainītu sarunas tematu.
     Atgriezīsimies pie tava jautājuma.
     -Vai es esmu vesela?
     -Nē. tu esi cilvēks, kas atšķiras no citiem, bet grib būt tāds pats kā pārējie. Un, manuprāt, tā ir nopietna slimība.
     -Vai būt atšķirīgai ir nopietna slimība?
     -Nopietna slimība ir gribēt būt līdzīgam citiem. Tas patiešām ir ļoti nopietni, jo runā retij dabai, pārkāpj Dieva lukumus- nevienā pasaules mežā tu neatradīsi divas līdzīgas lapas. Bet tu domā, ka būt atšķirīgai nozīmē būt trakai..

pirmdiena, 2013. gada 20. maijs

Pēdējā skriešanas skolas nodarbībā sapratu- būs auzas. Neko saraut vairs nevar, nu nekas- 2013. gada Nordea man būs mācība- es nebiju trenējusies.

 Es skaļi sarunājos ar sevi un domās bļāvu uz sevi. Es biju laimes pārņemta brīžos, kad ieraudziju kādu savējo, ēnu vai nākamo ūdens punktu.  Es pārvarēju sevi- neapstājos un neizstājos.  Es finišēju.
Tas nebija par laiku vai vietu, tas bija par kaut ko daudz svarīgāku...

Es esmu finišējusi un stāvu uz Vanšu tilta,  skan  Sound Poet "Kalniem pāri" un tūlīt, tūlīt jau tik dots starts 10km distances dalībniekiem. Tās sajūtas nav aprakstāmas, tie skrējēju tūkstoši, medaļa kaklā un doma, ka vēl vienu reizīti esi pārkāpis kalnam, kalnam, ko pats sev esi licis priekšā un nu pārvarējis. Vieglāk būtu izskaidrot kas ir laime vai mīlestība, nekā izskaidrot sajūtu, kas tajā brīdīj pārņēma mani. Tā bija labākā sajūta manā dzīvē.

Stāvu pie 42km atzīmes un atbalstu visus skrējējus- zinu, cik tas ir svarīgi plaudēt, pateikt ka esi malacis un vēl piebilst- kas ir 2195 metri pret 42km- tas nav pilnīgi nekas, uzpriekšu. Ieraugu savu brāli, nolemju pēdējos kilometrus skriet ar viņu. Atbalstītāji vienkārši superīgi, es kādas 3x nobļāvos- latvija var! un sagaidiju pretī ovācijas, es zināju, ka brālim vajag atbalstu, kuru pati īsti nevarēju sniegt. Patiesībā pēdējā viņa kilometrā es nevarēju vairs paskriet, es nevarēju, bet skrēju, es taču nevarēju teikt: "Labi Mārtiņ, es vairs nevaru, tu to savu pēdējo kilometru noskrien pats, tikai nestāvi, es navru paskriet, bet tu apstāties nedrīkst" kādas muļķības, man bija jāvar un es varēju. Mēs to izdarijām.


Paldies visiem par labajiem vārdiem, sms, un atbalstitajiem trasē, bet vislielākais paldies manai ģimenei- bez viņiem nu nekā. 
Ir jauna pieredze, apņemšanās un mērķi- tikai jādara!:)






pirmdiena, 2013. gada 13. maijs

plaukstošu koku zaļums

Šodienas skrējiena laikā atradu lielisku vietu, kur aizmirsties. Ar saknēm izrautu koku, Aiviekstes krastā, kas apaudzis ar sūnām un atrodas tieši tādā lenķī lai uzkāpjot 5-6m augstumā būtu iespējams ērti atlaisties mīkstajās sūnās. Veroties plaukstošajās koku galotnēs, klausoties putnu dziesmās un skatoties plūstošajā ūdenī, sajutos kā Katnisa no Bada spēlēm. Gāja laiks putni, koki un ūdens likās jau pierasta lieta- tad nāca apjausma. Esmu atstājusi novārtā savus sapņus. Sapratu, ka šobrīd no mērķa esmu tālāk, kā pirms gada, un vēl es sapratu- ka neviens, kā tikai es tajā nav vainojams. Bet atzīties sev- tas jau ir daudz. Savus sapņus un mērķus nedrīkst atstāt novārtā,  tos nedrīkst palaist vaļā un tiem nedrīkst teikt- man jums nav laika. neko nevajag gaidīt vajag darīt citādāk sapnis aizlidos un es to nekad vairs nepanākšu.

 Skaistas debesis un vēl skaistāka Aiviekste šovakar.
 Mums ar minci visssssss jauki:)

otrdiena, 2013. gada 7. maijs

Dienas, kuru dēļ ir vērts dzīvot!

Ir kārtējās brīvdienas, saules pieplieta pļava un Aiviekste blakus. Man pretī stāv sieviete ar mazu meitenīti pie sāniem- viņas abas burtiski staro, viņu acis mirdz, viņas ir laimīgas, jo viņas dzīvo te- laukos.

Šīs, protams, bija brīvdienas, pa kurām nav izdarīti pat pieci jēdzīgi darbi. Bet šīs noteikti bija brīvdienas, kad sapratu- es gribu dzīvo laukos. Saruna ar mazo meiteni, viņas mammu uz pāriz izbraucienos ar riteņiem es tikai vēl vairāk, pārliecinājos cik lieliski ir meži, pļavas, zvaigžņotās debesis un galu galā- dzīve laukos. ka patiesajai, tai īstajia laimei, kad acis staro un tu pats arī ir vajadzīgas tikai dienas laukos- nebeidzmies Saules rieti un lēkti, putnu čivināšanas un bezgalīgā bezrūpība.

Miers.
Laime.
Mīlestība.
Tur ir visss.


Ir lieliski satikt cilvēkus, kas ir tik pat traki kā tu. Šīs brīvdienas es satiku pāris sev līdzīgi domājošus. Tā nu radās jauns laika pavadīšanas veids. tiklīdz redzi ka sāk krēslot ņem skripānu, zvani domubiedriem un brauc.


 20:30. Metam monētu- Visagals vai Lubāns. uzvar Lubāns.
Komanda startā.
 
mēs ar juri kvadrātā un mūsu uzticamie skripāni.
 To skaistumu vispār nevar nofotografēt, kur nu vēl tās sajūtas kādam izstāstīt. Fantastiski.
Ar skaistiem skatiem, kas pavada ik uz mirkļa, skaļo dziedāšanu un daudzajām pauzēm esam tikuši jau līdz ezeram.
Dzeram ezera ūdeni un Jurim smuks vēders. Bet vispār jau miljomiem zvaigžņu virs galvas un miers mūsos. Esam laimīgi galā.

 Visi priecīgi dodamies mājās.
2:30- esam mājās!
 
Tās nakts burvība nav izstāstāma, tas ir jāizdzīvo. Paldies kompānijai un paldies dabas skaistumam, kas ļauj sajust bezgalīgo mieru un skaistumu.



Lai, Tev, priecīgi lasītāj!:)

trešdiena, 2013. gada 1. maijs

stāvu pagalma vidū uz ledainā bruģa, veros koku zaros un baltajos spīdekļos. Tukšums. Viss ir aizejošs, nekas nav paliekošs, ne aukstā elpa, kas izelpota, ne tie spīdekļi, ne es, ne Tu. Bet kad, pie velna, es beidzot to spēšu saprast un ar to samierināties. Iemāci man pasaule, tikai to. Neko vairāk. Es aiziešu, man nav bail aiziet, vai arī daudz mazāk bail no tā, ka prom ies viss pārējais. Sajūtas, cilvēki, lietas un manas domas- ko šķiet, esmu piekalusi pie sevis, bet kuras jau sen grib iet un kurām jau sen ir jāiet.
Dzīve dod un atņem, atņem, atņem un atpakaļ neatdod, līdz brīdim, kad vai nu pats iemāies palaist vai brīdim, kad nav vairs nekā, kad pats pats sev vairs nepiederi.

Atlaist kamēr ir labi, kamēr vēl smaids, ne skumjas, kamēr nejūt, kamēr nesāp, kamēr netrūkst, kamēr...