pirmdiena, 2013. gada 20. maijs

Pēdējā skriešanas skolas nodarbībā sapratu- būs auzas. Neko saraut vairs nevar, nu nekas- 2013. gada Nordea man būs mācība- es nebiju trenējusies.

 Es skaļi sarunājos ar sevi un domās bļāvu uz sevi. Es biju laimes pārņemta brīžos, kad ieraudziju kādu savējo, ēnu vai nākamo ūdens punktu.  Es pārvarēju sevi- neapstājos un neizstājos.  Es finišēju.
Tas nebija par laiku vai vietu, tas bija par kaut ko daudz svarīgāku...

Es esmu finišējusi un stāvu uz Vanšu tilta,  skan  Sound Poet "Kalniem pāri" un tūlīt, tūlīt jau tik dots starts 10km distances dalībniekiem. Tās sajūtas nav aprakstāmas, tie skrējēju tūkstoši, medaļa kaklā un doma, ka vēl vienu reizīti esi pārkāpis kalnam, kalnam, ko pats sev esi licis priekšā un nu pārvarējis. Vieglāk būtu izskaidrot kas ir laime vai mīlestība, nekā izskaidrot sajūtu, kas tajā brīdīj pārņēma mani. Tā bija labākā sajūta manā dzīvē.

Stāvu pie 42km atzīmes un atbalstu visus skrējējus- zinu, cik tas ir svarīgi plaudēt, pateikt ka esi malacis un vēl piebilst- kas ir 2195 metri pret 42km- tas nav pilnīgi nekas, uzpriekšu. Ieraugu savu brāli, nolemju pēdējos kilometrus skriet ar viņu. Atbalstītāji vienkārši superīgi, es kādas 3x nobļāvos- latvija var! un sagaidiju pretī ovācijas, es zināju, ka brālim vajag atbalstu, kuru pati īsti nevarēju sniegt. Patiesībā pēdējā viņa kilometrā es nevarēju vairs paskriet, es nevarēju, bet skrēju, es taču nevarēju teikt: "Labi Mārtiņ, es vairs nevaru, tu to savu pēdējo kilometru noskrien pats, tikai nestāvi, es navru paskriet, bet tu apstāties nedrīkst" kādas muļķības, man bija jāvar un es varēju. Mēs to izdarijām.


Paldies visiem par labajiem vārdiem, sms, un atbalstitajiem trasē, bet vislielākais paldies manai ģimenei- bez viņiem nu nekā. 
Ir jauna pieredze, apņemšanās un mērķi- tikai jādara!:)






Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru