pirmdiena, 2013. gada 13. maijs

plaukstošu koku zaļums

Šodienas skrējiena laikā atradu lielisku vietu, kur aizmirsties. Ar saknēm izrautu koku, Aiviekstes krastā, kas apaudzis ar sūnām un atrodas tieši tādā lenķī lai uzkāpjot 5-6m augstumā būtu iespējams ērti atlaisties mīkstajās sūnās. Veroties plaukstošajās koku galotnēs, klausoties putnu dziesmās un skatoties plūstošajā ūdenī, sajutos kā Katnisa no Bada spēlēm. Gāja laiks putni, koki un ūdens likās jau pierasta lieta- tad nāca apjausma. Esmu atstājusi novārtā savus sapņus. Sapratu, ka šobrīd no mērķa esmu tālāk, kā pirms gada, un vēl es sapratu- ka neviens, kā tikai es tajā nav vainojams. Bet atzīties sev- tas jau ir daudz. Savus sapņus un mērķus nedrīkst atstāt novārtā,  tos nedrīkst palaist vaļā un tiem nedrīkst teikt- man jums nav laika. neko nevajag gaidīt vajag darīt citādāk sapnis aizlidos un es to nekad vairs nepanākšu.

 Skaistas debesis un vēl skaistāka Aiviekste šovakar.
 Mums ar minci visssssss jauki:)

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru