trešdiena, 2013. gada 1. maijs

stāvu pagalma vidū uz ledainā bruģa, veros koku zaros un baltajos spīdekļos. Tukšums. Viss ir aizejošs, nekas nav paliekošs, ne aukstā elpa, kas izelpota, ne tie spīdekļi, ne es, ne Tu. Bet kad, pie velna, es beidzot to spēšu saprast un ar to samierināties. Iemāci man pasaule, tikai to. Neko vairāk. Es aiziešu, man nav bail aiziet, vai arī daudz mazāk bail no tā, ka prom ies viss pārējais. Sajūtas, cilvēki, lietas un manas domas- ko šķiet, esmu piekalusi pie sevis, bet kuras jau sen grib iet un kurām jau sen ir jāiet.
Dzīve dod un atņem, atņem, atņem un atpakaļ neatdod, līdz brīdim, kad vai nu pats iemāies palaist vai brīdim, kad nav vairs nekā, kad pats pats sev vairs nepiederi.

Atlaist kamēr ir labi, kamēr vēl smaids, ne skumjas, kamēr nejūt, kamēr nesāp, kamēr netrūkst, kamēr...

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru