svētdiena, 2013. gada 22. decembris

ikdiena

     Kāpjot kalnos nonācām ciematā, kur 2,8km augstumā dzīvo čigāni- aptuveni 8 teltīs.  Ciematā dzīvojošie bērni jau 3-4 gadu vecumā ganīja kazas un aitas, ko Latvijā dara 3 gadus veci bērni? Mana māsa mācās burtus, kas tas būtu par neprātu palaist viņu uz 5 stundām kaut kur ganīt aitas, pilnīgs vājprāts- tur pilnīgi ierasti un normāli. 30 metrus no teltīm atrodas kalnu upe, kurā iekrītot par pieaugušajam būtu jācīnās, lai izdzīvotu, nemaz nerunājot par mazajiem. Bet tur mazos neviens nepieskata, viņi (nepilnu gadu veci līdz  5 gadiem) skraida un lēkā pa akmeņiem. Toties viņi izskatās patiesi laimīgi, dzīvespriecīgi, izskatās, ka viņu dienas paiet interesanti un par garlaicību viņi sūdzēties nevar. Dīvaini redzēt, kā cilvēki viens otram lasa utis. Kā sievietes pār kalnu upi nes zarus, kurus, ļoti iespējams. vākušas visu dienu, bet beigu beigās zari iekrīt ūdenī. Redzēt, ka visa iedzīve ietilpst vienā teltī.
     Viņu ikdiena paiet vācot ēdienu un darot ikdienišķas lietas, cīnoties par izdzīvošanu, bet nedomāju, ka tā ir sliktāka par manu ikdienu..
    Saprast ka visa diena ir par dzīvošanu un izdzīvošanu.
      Kad spēru soli šajā ciematā domāju, ka es jau nu noteikti tā kādu laiku varētu padzīvot, jo es jau dabas bērns. Kas gan varētu būt tik grūti!? Ar pirmajām grūtībām sastapos jau pēc pārdesmit minūtēm, kad nolēmu gida vietā nomazgāt traukus. Trauki jāmazgā kalnu strautā, kur ūdens ir ledains kā rezultātā nebiju nomazgājusi pat pus traukus, kad rokas bija sasalušas, nu tā, ka nevar, vienkārši nevar vairāk traukus nomazgāt. Tad es sāku domāt par to, kā es izmazgātu drēbes un kā es vispār pati nomazgātos, jo jau pēc 4 dienām bez dušas domāju, ka sajukšu prātā.Nemaz nerunājot par to ko ēstu, kur dabūtu malku un kā nebūtu pārbijusies no lāčiem un pārējiem plēsīgajiem dzīvniekiem.
      Ja attīstīto valstu iedzīvotājiem būtu jādzīvo šajā čigānu ciematā Himalajos, pieļauju, ka lielākā daļa neizturētu vairāk par trim dienām, augstākā pilotāža būtu nedēļa, vien retais spēju izturēt vairāk par nedēļu.
   





 Kaza salauzusi kāju.







iedzīve.

Vienmēr, kad sūdzos, skumstu vai domāju, ka kaut kas nenotiek tā, kā esmu vēlējusies vai notiek netaisnīgi, pilnīgi katru reizi es vēlētos atgriezties šajā ciematā, lai atkal un atkal saprastu un novērtētu to dzīvi, kas man ir dota, ka man ir zelta dzīve. Un pateikties par to katru rītu un vakaru:)

piektdiena, 2013. gada 20. decembris

vakars uz ezera

Šrinegāra- Kašmiras galvaspilsēta atrodas divu lielu ezeru krastos. Pirmajā vakarā izbraucām pa ezeru- tas bij tik labi- beidzot varēja sākt izbaudīt Indiju un atpūsties pēc garajiem pārbraucieniem/pārlidojumiem.
Pienāca tā diena, kad redzēju tās laivas kā filmās un pati vienā tādā varēju sēdēt.
Ezers ir iztikas avots daudziem cilvēkiem, jo ezerā augošos lotusus izmanto ēšanā, augu lapas dod aitām un kazām, ezers ir arī nozīmīgs pārvietošanās veids, kā arī pašu ūdeni izmanto kā labības, dārzeņu laistīšanai tā arī lieto uzturā cilvēki(protams, attīrītu).


Nez no kurienes iznirst puķu tirgotājs, kurš vēlas mums pārdot puķu sēklas, apgalvjot ka tās aug sausās un kastās vietās, bet pēc tam, kad pasakam- dzīvojam samērā aukstā vietā viņš sāk apgalvot, ka puķes aug augstu Himalajos un sals tām nekaitē. Visuraugošās puķes, es nebrīnītos, ka tās varētu augt pat bez zemes pie nosacījuma, ka mēs pērkam sēklas. Bet vispār tās sēklas izskatījās pēc parastajām saulespuķu sēklām un esmu gandrīz droša, ka tās vispār nekad neizdīgtu.
Miers. Laime. tik raksturīgi Indijai.
Lotusi bija jau pārziedējuši tomēr viens vēl atradās. Tā nu mēs slīdējām pa ezeru izbaudot saulrietu.



pirmdiena, 2013. gada 9. decembris

paražas


Indijā vecāki cilvēki matus un bārdas krāso tikai sarkanus un nekādā citā krāsā. Tas neizskatās īpaši labi.

svētdiena, 2013. gada 8. decembris

Pirmā augstuma slimība pārvarēta

Pohas, tad kad tās ir liekas ka nekas, nekas nevar būt trakāks, ka nav iespējams galvai sāpēt vēl vairāk un vemt vēl vairāk, bet nu es zinu, ka ir iespējams- kalnu slimība. Indijā tā pirmo reizi piemeklēja arī mani. Tā bija pirmā diena, kad tā īsti sākām kāpt kalnos, jau tā bijām 3km augstumā un aklimatizācijas nebija bijis praktiski nekādas, bet tad kādās 6h uzkāpām līdz 3800m, un jautrība varēja sākties. ir labi kamēr iet, vai vismaz stāv, bet tas kāpiens bija tik stāvs un brutāli ātrs(kā nu tas var tāds nebūt, ka grupā biju es un trīs vīrieši) ka nonākot nometnes vietā es fiziski vienkārši vairs nevarēju pastaigāt, nu labi varēju, bet tā, ka grūti. Tā nu 3 stundas mani mocīja manas trakākās "pohas" dzīvē. Pats labākais ir tas, ka tā sajūta ir tāda, ka slikti ir no alkohola un tad, kad pārējie jokoja par vodku un to nez cik esmu izdzērusi, ka tik slikti, man tiešām brīdī pieminot vārdu "vodka" vai arī iedomājoties par jebkādu alkoholu palika vēl sliktāk. Es biju gatava noripot no  akmeņaina kalna, lai tikai vairs nebūtu slikti.
 Komanda- tētis, brazīlis Devanande (joprojām nezinu ka pareizi jāraksta) un Indiešu gids Aiaz.
Viņi vēl apgalvoja, ka "čaja" palīdzēšot, es gan tajā brīdī neticēju, ka jebkas man spētu palīdzēt.

Skaistie vakari un rīti

šī vieta noteikti ir skaistākā vieta, kur jebkad esmu palikusi pa nakti. Tik ļoti superīgs skats gan vakarā, gan no rīta. Braucot uz Indiju vienīgā lieta, kas ir dārga ir lidmašīnas biļete, dzīvošana, pārvietošanās un ēšana ir lēta. Istaba šai vietā maksāja 200 rūpijas(~ 1.6Ls). Hmmm, padomāsim cik maksā namiņš Alpos... pa to naudu Indijā nedēļu var nodzīvot, un vispār kāda iespēja būtu Alpos dabūt istabu nerezervējot to pāris mēnešus uz priekšu- nekāda, toties Indijā tu ej un ir!




Tas vakars un rīts, ko pavadīju ietinusies guļammaisā sēžot uz viesu mājas jumta bija neaptverami skaisti, nu tik ļoti cik ar vārdiem nemaz nevar pateikt:)


Re kur vēl viens skats tikai pa citas viesnīcas logu, te arī bija jauki sagaidīt un aizvadīt Sauli, tikai pēc trešās dienas tas likās tik pierasti, nu tik pierasti kā skatīties pa Imantas logu uz bloku mājām. ātri pierast un pēc kāda laika vairs nenovērtēt to skaistumu, ko dzīve man dod- no tā paraduma es gribu tikt vaļā un pēc Indijas sāk izdoties!:)

piektdiena, 2013. gada 6. decembris

Indijas stāsti

       Ir pagājušas 46 dienas, kopš atgriezos no Indijas, tomēr joprojām vismaz 10 reizes dienā iedomājos/ pārdomāju notikumus, kas tur notikuši. Saprotu, ka šis piedzīvojumu brauciens ir ļoti būtiski manījis manu skatījumu uz lietām, sajūtām, notikumiem un dzīvi.
       Pārlasot savus Indijas pierakstus, pārskatot bildes, atceroties sajūtas tā vien gribas to visu iekonservēt savās smadzenēs tā, kā tas likās mirklī, kad notika. Dažās Indijā pavadītajās  dienās piedzīvoju tik daudz neaptveramu lietu, cik Latvijā vairāku mēnešu vai pat gadu laikā neesmu piedzīvojusi. Man jau tā ir grūti savas domas izstāstīt/ uzrakstīt- bet iemācīties jau var tikai darot, tāpēc esmu nolēmusi, vismaz 30 dienas no šī brīža katru dienu šeit ievietot vismaz vienu stāstu vai atziņu(kopā ar kādu bildi), tas viss nebūs ne hronoloģiskā, ne kādā citādākā secībā.

Braucienā devos ar tēti- visās vietās, kur rakstīšu "mēs" būs domāt- es un tētis.
Tad vēl der piebilst, ka ceļojumā devāmies nepotējušies ne pret kādām slimībām, kā arī nelietojām nekādas zāles profilaksē. Kā arī visu plānojām paši (tētis jau daudz ko zināja, jo Indijā bija bijis), jau ceļojumu uz Itāliju, manuprāt, izplānot ir grūti, kur nu vēl uz Indiju, bet interesanti.



Pēc ielidošanas Deli bijām plānojuši doties un Nepālu, Pokhāru lai dotos Anapurnas trekingā, bet  notikumi attīstijās ne tā, kā bija plānot un jau otrajā ceļojuma dienā nonācām Šrinegārā. Es šoreiz nekoncentrējos uz to, lai karte būtu laba, vienkārši lai būtu saprotams, ka veicām apmēram tādu pašu ceļa garumu, tikai ne uz austrumiem, bet ziemeļiem. Skaidrojums kāpēc tā notika ir diezgan sarežģīts, īsi sakot, varētu teikt, ka mums nebija vietas vilcienā+ mūs apčakarēja Indieši(jā, tā viņi mēdz darīt ļoti bieži). Līdz ar to visa plānošana bija vējā, somās mums pārsvarā bija siltais kalnu apģērbs, sapratām, ka apmēram pusi no somas satura varēsim nesat līdzi tā arī neizmantojot. Tas man bija vispārējs šoks kā vispār tā var notikt, ko nu mēs tagad darīsim, bet tā notiek it īpaši Indijā.


Atziņa: Indijā neko nevajag plānot, nē īstenībā neko izplānot nav iespējams, jo tik un tā kaut kas noies greizi, notiks savādāk- labāk, sliktāk vai citādāk. Pie tā ir grūti pierast, bet tas ir daudz interesantāk nekā tad, ja notikumu gaita ir zināma. tam vajag ļauties, jo dusmošanās un stresošana nepalīdz, padara visu vēl sliktāku. Indijā es pie tā pieradu un nu arī ikdienā man ir daudz vieglāk pieņemt to, ka plānotais neizdodas vai mainās plāni, tagad tas ir normāli un tas man neizraisa nekādas sliktas emocijas.



Kašmira bija brīva valsts līdz Pakistāna to centās iekarot, Kašmira saprotot, ka netiks galā pati lūdza palīdzību Indijai, lai tā palīdz sargāt Pakistānas- Kašmiras robežu, bet līdzko Indija savu karaspēku ieveda Kašmirā līdz ar to Indija okupēja šo zemi. Šobrīd joprojām noris nesaskaņas starp Indiju un Pakistānu par šo teritoriju, pakistāņi grib to iekarot. Kā arī Indieši negrasās atļaut Kašmirai kļūt par valsti, jo uzskata, ka tad kašmiru iekaros pakistāņ. Šrinegāra ir Kašmiras reģiona galvaspilsēta, tajā ir 60% armijas, bet tikai 40% civiliedzīvotāju. Daudzi iedzīvotāji joprojām uzskata, ka kašmira ir atsevišķa valsts.

Lai gan Kašmiru uzskata par vienu no skaistākajiem reģioniem Indijā tūristiem to apmeklēt nav ieteicams. Arī mēs tur nonācām neplānoti un no tīras savas gribas noteikti nebūtu tur devušies, tomēr apskatīt šo vietu ir savā ziņā ekskluzīvi un ekstrēmi reizē, tūristu tur praktiski nav, pieļauju ka no Latvijas tur bijuši arī ir ļoti maz cilvēku.