svētdiena, 2013. gada 22. decembris

ikdiena

     Kāpjot kalnos nonācām ciematā, kur 2,8km augstumā dzīvo čigāni- aptuveni 8 teltīs.  Ciematā dzīvojošie bērni jau 3-4 gadu vecumā ganīja kazas un aitas, ko Latvijā dara 3 gadus veci bērni? Mana māsa mācās burtus, kas tas būtu par neprātu palaist viņu uz 5 stundām kaut kur ganīt aitas, pilnīgs vājprāts- tur pilnīgi ierasti un normāli. 30 metrus no teltīm atrodas kalnu upe, kurā iekrītot par pieaugušajam būtu jācīnās, lai izdzīvotu, nemaz nerunājot par mazajiem. Bet tur mazos neviens nepieskata, viņi (nepilnu gadu veci līdz  5 gadiem) skraida un lēkā pa akmeņiem. Toties viņi izskatās patiesi laimīgi, dzīvespriecīgi, izskatās, ka viņu dienas paiet interesanti un par garlaicību viņi sūdzēties nevar. Dīvaini redzēt, kā cilvēki viens otram lasa utis. Kā sievietes pār kalnu upi nes zarus, kurus, ļoti iespējams. vākušas visu dienu, bet beigu beigās zari iekrīt ūdenī. Redzēt, ka visa iedzīve ietilpst vienā teltī.
     Viņu ikdiena paiet vācot ēdienu un darot ikdienišķas lietas, cīnoties par izdzīvošanu, bet nedomāju, ka tā ir sliktāka par manu ikdienu..
    Saprast ka visa diena ir par dzīvošanu un izdzīvošanu.
      Kad spēru soli šajā ciematā domāju, ka es jau nu noteikti tā kādu laiku varētu padzīvot, jo es jau dabas bērns. Kas gan varētu būt tik grūti!? Ar pirmajām grūtībām sastapos jau pēc pārdesmit minūtēm, kad nolēmu gida vietā nomazgāt traukus. Trauki jāmazgā kalnu strautā, kur ūdens ir ledains kā rezultātā nebiju nomazgājusi pat pus traukus, kad rokas bija sasalušas, nu tā, ka nevar, vienkārši nevar vairāk traukus nomazgāt. Tad es sāku domāt par to, kā es izmazgātu drēbes un kā es vispār pati nomazgātos, jo jau pēc 4 dienām bez dušas domāju, ka sajukšu prātā.Nemaz nerunājot par to ko ēstu, kur dabūtu malku un kā nebūtu pārbijusies no lāčiem un pārējiem plēsīgajiem dzīvniekiem.
      Ja attīstīto valstu iedzīvotājiem būtu jādzīvo šajā čigānu ciematā Himalajos, pieļauju, ka lielākā daļa neizturētu vairāk par trim dienām, augstākā pilotāža būtu nedēļa, vien retais spēju izturēt vairāk par nedēļu.
   





 Kaza salauzusi kāju.







iedzīve.

Vienmēr, kad sūdzos, skumstu vai domāju, ka kaut kas nenotiek tā, kā esmu vēlējusies vai notiek netaisnīgi, pilnīgi katru reizi es vēlētos atgriezties šajā ciematā, lai atkal un atkal saprastu un novērtētu to dzīvi, kas man ir dota, ka man ir zelta dzīve. Un pateikties par to katru rītu un vakaru:)

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru