piektdiena, 2013. gada 6. decembris

Indijas stāsti

       Ir pagājušas 46 dienas, kopš atgriezos no Indijas, tomēr joprojām vismaz 10 reizes dienā iedomājos/ pārdomāju notikumus, kas tur notikuši. Saprotu, ka šis piedzīvojumu brauciens ir ļoti būtiski manījis manu skatījumu uz lietām, sajūtām, notikumiem un dzīvi.
       Pārlasot savus Indijas pierakstus, pārskatot bildes, atceroties sajūtas tā vien gribas to visu iekonservēt savās smadzenēs tā, kā tas likās mirklī, kad notika. Dažās Indijā pavadītajās  dienās piedzīvoju tik daudz neaptveramu lietu, cik Latvijā vairāku mēnešu vai pat gadu laikā neesmu piedzīvojusi. Man jau tā ir grūti savas domas izstāstīt/ uzrakstīt- bet iemācīties jau var tikai darot, tāpēc esmu nolēmusi, vismaz 30 dienas no šī brīža katru dienu šeit ievietot vismaz vienu stāstu vai atziņu(kopā ar kādu bildi), tas viss nebūs ne hronoloģiskā, ne kādā citādākā secībā.

Braucienā devos ar tēti- visās vietās, kur rakstīšu "mēs" būs domāt- es un tētis.
Tad vēl der piebilst, ka ceļojumā devāmies nepotējušies ne pret kādām slimībām, kā arī nelietojām nekādas zāles profilaksē. Kā arī visu plānojām paši (tētis jau daudz ko zināja, jo Indijā bija bijis), jau ceļojumu uz Itāliju, manuprāt, izplānot ir grūti, kur nu vēl uz Indiju, bet interesanti.



Pēc ielidošanas Deli bijām plānojuši doties un Nepālu, Pokhāru lai dotos Anapurnas trekingā, bet  notikumi attīstijās ne tā, kā bija plānot un jau otrajā ceļojuma dienā nonācām Šrinegārā. Es šoreiz nekoncentrējos uz to, lai karte būtu laba, vienkārši lai būtu saprotams, ka veicām apmēram tādu pašu ceļa garumu, tikai ne uz austrumiem, bet ziemeļiem. Skaidrojums kāpēc tā notika ir diezgan sarežģīts, īsi sakot, varētu teikt, ka mums nebija vietas vilcienā+ mūs apčakarēja Indieši(jā, tā viņi mēdz darīt ļoti bieži). Līdz ar to visa plānošana bija vējā, somās mums pārsvarā bija siltais kalnu apģērbs, sapratām, ka apmēram pusi no somas satura varēsim nesat līdzi tā arī neizmantojot. Tas man bija vispārējs šoks kā vispār tā var notikt, ko nu mēs tagad darīsim, bet tā notiek it īpaši Indijā.


Atziņa: Indijā neko nevajag plānot, nē īstenībā neko izplānot nav iespējams, jo tik un tā kaut kas noies greizi, notiks savādāk- labāk, sliktāk vai citādāk. Pie tā ir grūti pierast, bet tas ir daudz interesantāk nekā tad, ja notikumu gaita ir zināma. tam vajag ļauties, jo dusmošanās un stresošana nepalīdz, padara visu vēl sliktāku. Indijā es pie tā pieradu un nu arī ikdienā man ir daudz vieglāk pieņemt to, ka plānotais neizdodas vai mainās plāni, tagad tas ir normāli un tas man neizraisa nekādas sliktas emocijas.



Kašmira bija brīva valsts līdz Pakistāna to centās iekarot, Kašmira saprotot, ka netiks galā pati lūdza palīdzību Indijai, lai tā palīdz sargāt Pakistānas- Kašmiras robežu, bet līdzko Indija savu karaspēku ieveda Kašmirā līdz ar to Indija okupēja šo zemi. Šobrīd joprojām noris nesaskaņas starp Indiju un Pakistānu par šo teritoriju, pakistāņi grib to iekarot. Kā arī Indieši negrasās atļaut Kašmirai kļūt par valsti, jo uzskata, ka tad kašmiru iekaros pakistāņ. Šrinegāra ir Kašmiras reģiona galvaspilsēta, tajā ir 60% armijas, bet tikai 40% civiliedzīvotāju. Daudzi iedzīvotāji joprojām uzskata, ka kašmira ir atsevišķa valsts.

Lai gan Kašmiru uzskata par vienu no skaistākajiem reģioniem Indijā tūristiem to apmeklēt nav ieteicams. Arī mēs tur nonācām neplānoti un no tīras savas gribas noteikti nebūtu tur devušies, tomēr apskatīt šo vietu ir savā ziņā ekskluzīvi un ekstrēmi reizē, tūristu tur praktiski nav, pieļauju ka no Latvijas tur bijuši arī ir ļoti maz cilvēku.


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru