svētdiena, 2013. gada 8. decembris

Pirmā augstuma slimība pārvarēta

Pohas, tad kad tās ir liekas ka nekas, nekas nevar būt trakāks, ka nav iespējams galvai sāpēt vēl vairāk un vemt vēl vairāk, bet nu es zinu, ka ir iespējams- kalnu slimība. Indijā tā pirmo reizi piemeklēja arī mani. Tā bija pirmā diena, kad tā īsti sākām kāpt kalnos, jau tā bijām 3km augstumā un aklimatizācijas nebija bijis praktiski nekādas, bet tad kādās 6h uzkāpām līdz 3800m, un jautrība varēja sākties. ir labi kamēr iet, vai vismaz stāv, bet tas kāpiens bija tik stāvs un brutāli ātrs(kā nu tas var tāds nebūt, ka grupā biju es un trīs vīrieši) ka nonākot nometnes vietā es fiziski vienkārši vairs nevarēju pastaigāt, nu labi varēju, bet tā, ka grūti. Tā nu 3 stundas mani mocīja manas trakākās "pohas" dzīvē. Pats labākais ir tas, ka tā sajūta ir tāda, ka slikti ir no alkohola un tad, kad pārējie jokoja par vodku un to nez cik esmu izdzērusi, ka tik slikti, man tiešām brīdī pieminot vārdu "vodka" vai arī iedomājoties par jebkādu alkoholu palika vēl sliktāk. Es biju gatava noripot no  akmeņaina kalna, lai tikai vairs nebūtu slikti.
 Komanda- tētis, brazīlis Devanande (joprojām nezinu ka pareizi jāraksta) un Indiešu gids Aiaz.
Viņi vēl apgalvoja, ka "čaja" palīdzēšot, es gan tajā brīdī neticēju, ka jebkas man spētu palīdzēt.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru