piektdiena, 2013. gada 20. decembris

vakars uz ezera

Šrinegāra- Kašmiras galvaspilsēta atrodas divu lielu ezeru krastos. Pirmajā vakarā izbraucām pa ezeru- tas bij tik labi- beidzot varēja sākt izbaudīt Indiju un atpūsties pēc garajiem pārbraucieniem/pārlidojumiem.
Pienāca tā diena, kad redzēju tās laivas kā filmās un pati vienā tādā varēju sēdēt.
Ezers ir iztikas avots daudziem cilvēkiem, jo ezerā augošos lotusus izmanto ēšanā, augu lapas dod aitām un kazām, ezers ir arī nozīmīgs pārvietošanās veids, kā arī pašu ūdeni izmanto kā labības, dārzeņu laistīšanai tā arī lieto uzturā cilvēki(protams, attīrītu).


Nez no kurienes iznirst puķu tirgotājs, kurš vēlas mums pārdot puķu sēklas, apgalvjot ka tās aug sausās un kastās vietās, bet pēc tam, kad pasakam- dzīvojam samērā aukstā vietā viņš sāk apgalvot, ka puķes aug augstu Himalajos un sals tām nekaitē. Visuraugošās puķes, es nebrīnītos, ka tās varētu augt pat bez zemes pie nosacījuma, ka mēs pērkam sēklas. Bet vispār tās sēklas izskatījās pēc parastajām saulespuķu sēklām un esmu gandrīz droša, ka tās vispār nekad neizdīgtu.
Miers. Laime. tik raksturīgi Indijai.
Lotusi bija jau pārziedējuši tomēr viens vēl atradās. Tā nu mēs slīdējām pa ezeru izbaudot saulrietu.



Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru