trešdiena, 2014. gada 15. janvāris

laime par 4 santīmiem

Čigānu ciematā sastapu bērnu bariņu, kamēr vīrieši gādāja meklēt malku, nolēmu pafotografēt mazos. Angliski viņi, protams, nerunāja, bet sapratāmies mēs lieliski. Viņiem patik fotogrāfēties, galvenais jau bija redzēt tās bildes, kas iznākušas- redzēt kā viņi izskatās, jo viņiem nav spoguļa un viņi sevi nemaz nav redzējuši.
Tik dīvaini bija apzināties, ka lai saprastos nav vajadzīga valoda, pietiek ar acu skatieniem, smaidiem un žestiem. Šajā valsī, Latvijā, šķiet, ka mēs nesaprotamies runājot vienā valodā, dzīvojot salīdzinoši līdzīgā vidē. Tad es sapratu, ka mazie ir ar mani uz viena viļņa, bez problēmām komunicējām un vakarā pārdomājot dienas notikumus sapratu, ka spēja ar kādu komunicēt nav atkarīga no vienādā izglītības līmeņa, interesēm, dzimuma vai vides, kur cilvēks dzīvo, bet gan no kau tā neizskaidrojama, nu kā var izskaidrot ka tu viņu acīs redz- viņi tevi saprot, saprot labāk par daudziem tiem cilvēkiem, kas ikdienā apkārt.

Vēlāk nolēmu mazajiem aiznest cepumus, viņi bija tik priecīgi, laimīgi. Cepumi par 4 santīmiem, viņu pirmie cepumi dzīvē. Un viņi to novērtēja, patiesi. Viņu lielajās brūnajās acīs jaucās laime ar saviļņojumu. Tie bija tikai pāris mirkļi, bet tik ļoti vērtīgi. Viņu laime padarīja laimīgu mani- bumerangs. Es viņiem devu laimi un tā atnāca atpakaļ, viņi novērtēja. Laime par 4 santīmiem, laime par neko, ko tik daudzi neredz, izliekas neredzam vai nemaz nesaprot.
Tajā pašā vakarā guļot Himalaju ielejā pie ugunskura zem zvaigžņotām debesīm es sapratu, kas ir tie cilvēki, kas mani pievelk- laimes nesēji, laimes devēji. Ir zināmi simtiem cilvēki ar kuriem tuvumā būts no pirmās bērnudārza grupiņas, cilvēki par kuriem tu, šķietami zini visu un viņi menaz nav slikti, viņi ir jauki, bet es nekad viņiem nezvanīšu vai nerakstīšu, jo nav.. nav sapratnes. Savukārt ir arī cilvēki, kas pēc pirmā smaida vai pirmās vēstules ir tuvi, jo saprot. Un tie ir mani laimes nesēji. Pievelk jau tie, kas novērtē tās mazās laimes, ko sniedz un novērtējot to, ko tev dod devējs saņem laimi atpakaļ un ziniet- divkārši.

Nākamajā dienā mazajiem aiznesu vēl saldumus, vakara pārdomās sapratu, ka došu tiem, kas novērtē un došu daudz, bet nedošu tiem, kas nenovērtē- neatdod, jo nav jēgas. man jau tā nāk divkārša laime no tiem, kas novērtē:)

Es nekad neaizmirsīšu tās lielās brūnās acis un tās man vienmēr atgādinās- sniedz laimi tiem, kas novērtē.