piektdiena, 2014. gada 21. februāris

Neticamā diena

Šī ir skaistākā diena manā mūžā! Tev taču ir nācies dzirdēt ko tādu nu saviem draugiem vai no sevis paša!?

Bet es kādā 2013. gada oktobra dienas vēlā vakarā dzirdēju sevi sakām: "šī ir visneaizmirstamākā diena manā mūža, jo es šodien izdzīvoju ". Man galīgi nav garlaicīga dzīve, bet tomēr to piedzīvojumu un pārdzīvojumu virkni, kuru izdzīvoju tajā dienā var salīdzināt ar maniem parasta pus gada vai pat gada neticamākajiem notikumiem.

Tā bija viena no dienām Indijā, kas solījās būt samērā garlaicīga, jo bija plānots garš pārbrauciens- sākumā ar džipu un pēc tam ar vilcienu (Indijā tūristiem iegādāties vilcienu biļetes ir diezgan problemātiski, tas jādara vairākas nedēļas pirms tam un tad vēl nav 100% garantija, ka tiksi vilcienā. Šajā reizē mums paveicās, jo biļetes mums bija iegādājies kāds indietis). Autobuss pāri kalnu grēdām nebrauc, tāpēc šis  attālums jāveic ar džipu- 2 latvieši, 5 spānieši, viena ķīniete un šoferis. Veicamais attālums: 150km. Laiks, kas jāpavada ceļā: 7 stundas. Izklausās pēc parasta pārbrauciena, brauksim pa kalniem- plusā vēl smuki skati. Parastā brauciena ilūzija izkūpēja gaisā mirklī, kad bijām nobraukuši 20km nonācām nereālā korķī un šoferis paziņoja, ka ceļš ir ciet. Visi šokā, visiem vilciena biļetes uzpēcpusdienu- nolemjam braukt 150km apkārt, rēķinam, ka uz vilcieniem paspēsim tāpat.

Un sākās jautrie piedzīvojumi.
     Pasakot vārdu "šoferis" tā vien liekas ka tas ir kāds 50 gadus vecs vīrietis ādas vestē, bet patiesībā tas bija 22 gadus vecs indietis, kurš visu laiku pīpēja marihuānu, piedāvājot to arī man. Labi ka tajā mirklī neienāca prātā doma par to, ka pīpējot marihuānu cilvēkam nav īsti tāda pati reakcija kā nepīpējot. Ja doma tomēr būtu ienākusi prātā tad kraujas noteikti būtu izskatījušās vēl dziļākas un stāvākas.
         Mirklī, kad 10m priekšā mašīnai pār ceļu pārkrita koks bija pirmā reize dzīvē, kad gar acīm, kā filma, ko tin ātrumā, man garām paskrēja dzīves skaistie mirkļi. Izrādās tur tā bieži, jo nogāzēs slīpums ir liels un augsne sausa, kas izraisa noslīdeņus, kuros līdz ar augsni slīd arī koks/ koki. Tā nu tas bija pirmais lielas iemesls, kas lika man satraukties par to, ka sveiki un veseli nonāksim galamērķī.
           Tikai Indijā es tā pa īstam sapratu, ka dzīve ir vērtība, ka to var pazaudēt un nevis pēc mēneša vai gada, bet pēc minūtes vai sekundes.
          Protams, tas ir forši, ja kāds saka: "Tu esi skaistākā sieviete pasaulē" un uzsauc pusdienas. Bet ja šis kāds ir indietis, kurš nolēmis mani precēt un sāk uzmākties pirmajā brauciena stundā tad tas ir drausmīgi. Nu jau ne vien par krītošiem kokiem ir jāuztraucas, bet arī par to, ka es šķiršos no tā indieša tik pat priecīga un vesela kā viņu sastapusi.
         Vīriņi ar automātiem ir visur un daudz, bet redzot, ka mašīnā brauc eiropieši, viņi mašīnu apstādina un paziņo, ka nepieciešami pasu dati, kurus viņi ieraksta parastā rūtiņu kladē, kuru visticamāk pēc dienas kāds izmantos iekuriem, bet vai tad mums žēl savu pases numuru- nē. Bet pases gan- viņi paņem to rokās stāv pie kraujas un kas tad nu- netīšām palaiž vaļā, labi ka paspējām noķert. Es pat negribu iedomāties, kad es nonāktu mājās, ja mana pase būtu aizpūsta ielejā, vai es vispār jebkad vēl redzētu mājas. kopš tās dienas savu pasi turu tikai es pati.
         Tad vēl kādā citā armijas postenī paziņo, ka tētim būšot jāpaliek tur- pie viņiem, es jau sāku prātot to, kā mēs bēgsim no viņiem bet beigu beigās bija sanācis pārpratums viņu sliktās angļu valodas dēļ. Kārtējo reizi tie armijnieki liek minūtes laikā izspriest visus scenārijus, kas ar mums varētu notikt, ja viņi nolemtu mūsu sabiedrību par labu esam un paturētu mūs pie sevis.
         Iedomājies, ka uz Rīga- Sigulda šosejas vienas joslas ir izklāts palags un kura uzlikti kaltēties rīsi, vai arī, ka diennakts tumšajā laikā uz vienas no joslām guļ trīs govis. Pavisam reāli. Satiksmes intensitāte Indijā ir lielāka kā uz Rīga- Sigulda šosejas, bet katrā virzienā tikai viena josla, ne divas. Domā, ka tu spētu veiksmīgi apbraukt rīsus un govis, esmu gandrīz 100% pārliecināta, kā nē. Bet man padsmit stundas bija jāskatās uz ceļu un jācer, ka arī šī labība un arī šie cilvēki un arī šīs govis tiks apbrauktas tāpat kā iepriekšējās, kaut katrā nākamajā situācijā tas izskatījās tik pat nereāli un neiespējami kā izskatījās pirms tam. Tur ir ko pasvīst.
         Ir patīkami šī brīža mīļāko dziesmu klausīties vairākus desmitu reižu, bet klausīties 5cas indiešu dziesmas uz apli 13 stundas ir.. es pat nemāku izteikt vārdiem cik kaitinoši. Pamēģini, es lieku pretī visgaršīgāko šokolādi, ka pēc 5 augstākais 8 stundām tu domāsi, ka varētu trīs dienas neēst tikai ja nebūtu tās dziesmas jāklausās. Reāli rūda raksturu. Ja nevaru izturēt krievu repu sabiedriskajā vienmēr iedomājos to indiešu mūziku un uzreiz tas reps tāds skanīgs un pacilājošs sāk likties.
         Indieša braukšanas maniere balstījās uz domas: "jo vairāk un straujāk skiedīsi gāzi un straujāk bremzēsi, jo labāks braucējs būsi". Kalnu ceļš- ja esi biji kalnos viegli iztēlojies "tornantes", bet ja nē tad iedomājies, ka vienā pusē ir bezgalīga krauja, un ceļš visu laiku ir ar līkumiem kurus neiespējami pārredzēt. Čalis katrā taisnē iemin vidēji līdz 110km/h un tad bremzē. viens no mīnusiem ir tas, ka katrā līkumā ir jāturas, ok viena, divas stundas, bet ne jau 13. Otrs mīnus ir tas, ka ja līkumā pretī nāk mašīna mēs lidosim vai ari jau nu kādā līkumā atsakās bremzes mēs arī lidosim.
          Bija jau arī jautrie brīži. Indijā uz ceļiem stāv policija, kas no braucējiem prasa kukuļus par to, ka viņi it kā bojā ceļu. Maksā un brauc tālāk vai arī nemaksā un brauc atpakaļ. Tomēr šoferis izspēlēja trešo variantu- ieraugot poličus bremzēja, bet līdz, ko bijām 5 metru attālumā no tiem iespieda gāzi grīdā, tas bija vienīgais moments, kad es visa ceļa laikā tiešām smējos kopā ar viņu. Izbrīns poliču sejās nebija aprakstāms viņi bija vairāk kā šokā.


        Ja godīgi, man jau apnika- bija vēl un vēl mazo brīnumaino notikumu, kuri bailēs un izbrīnā lika sarauties, nodomājot: "nu nopietni, kā tas ir iespējams"

        Tā nu mūsu 7h garais pārbrauciens ilga 13h, gan mēs, gan spāņi bijām nokavējuši vilcienus. Pusnaktī attapāmies Indijas pilsētā Jammu, kas atrodas 100km attālumā no Pakistānas robežas un kur regulāri notiek apšaudes, kā arī tūristi tiek sagūstīti par ķīlniekiem(labi, ka es šos faktus uzzināju tikai Deli).
       Lai arī cik šausminošs un nogurdinošs šis pārbrauciens bija, tas man iemācīja tik daudz, cik vien vienā dienā iespējams iemācīties. Tās bija 13 stundas, kuru laikā es vairākkārt biju gatava sākt raudāt, samierinājos ar to, ka nekad neredzēšu mājas, iemācījos pacietību, nezaudēt cerību vislielākajā bezcerībā, rīkoties tagad un ļauties mirklim, jo citu variantu nav.

        Lai gan bjām piedzīvojuši trako pārbraucienu tas nemaz nenozīmēja, ka diena ir galā, jo nu bija jādomā ko ēst un kur gulēt. Beigu beigās tas viss izvērtās par visai jautru padarīšanu- metāmies kopā ar spāņiem un devāmies pilsētas nemīlīgajās ielās. Spāņi bija drošība, vismaz viņi tā lika man justies sagādājot ēdienu un beigu beigās ierēcot par viesnīcas "ekstrām". Viesnīca varētu būt kā vēl viens stāsts- šokējošākā viesnīca kādā būts.
        Lai gan šī bilde nešķiet nekas īpašs, tā ir mana mīļākā bilde no Indijas, kuru gatavojos ierāmēt pie sienas.  Tā man liek atcerēties par dienu, kad izdzīvojām un ieguvām vērtīgu pieredzi, kā arī to, ka pat šķietami visbezcerīgākajā situācijā ir izeja.