pirmdiena, 2014. gada 31. marts

Diena ir skrējiens un tikai tagad, vakarā tā apsēžoties es pārdomāju kas izdarīts, kas uzzināts, kas piedzīvots. Saprotu, ka šovakar esmu laimīga un ne jau tāpēc, ka būtu iemīlējusies vai šodien būtu sastapusi LIELO laimi. Tādas lielās laimes nemaz nav, tās ir muļķības, drīzāk pūcei aste uzziedēs kā vienā dienā atradīsies lielā laime, kas darīs laimīgu nedēļām, mēnešiem un gadiem laimīgu, BET ir mazās laimes. Tik daudz man to šodien bija.
     Nevis stāvēju un gaidīju tramvaju, bet gāju pieturu uz priekšu, zini kas tur foršs, vienkārši vairāk noiet un noķert vairāk saules starus, kā stāvot cilvēku pūlī.
     Ieeju biblioteka printēt savu ikkontoldarba špikeri un satieku kursabiedreni ar 4x labāku špikeri, viņa man uztic arī savējo. Es nevienmēr uzticu savējos špikerus, jo zinu cik laika paņem tos uztaisīt. Laime, ka nav žēl.
     Man ir sākusies svārku/kleitu ēra. Ir forši, ja saka- čau un uzreiz pēc tam seko- tev skaisti svārki. Ja patīk tā tāču ir laime, vismaz man bija.
     Merķeļa drukā čalim pateicu, ka pie viņiem man patīk daudz labāk kā copy pro, jo nav rindu un datori nekarās. kas tur foršs, tieši tas, ka es vispār to pateicu, ka es pateicu ko labu kādam, vienkārši tāpēc, ka tajā mirklī likās- jesaa, man nav jāstāv rindā. un zini kāpēc vēl tā bija laime, jo viņš pasmaidīja, pa īstam un smaids ir laime, jo nelaimīgi cilvēki nesmaida.
     Man nekad nav licies, ka man būtu glīts rokraksts, arī dzirdēt man to nav nācies visai bieži, bet šodien sanāca.
     Pateikt labos vārdus un saņemt labus vārdus atpakaļ, kad šķiet, esmu paveikusi ko labu katru dienu negadās, bet šodien arī tas sanāca.
     Mazā laime ir tā, ka čalis kas šodien sēdēja kontroldarbā aiz manis uzrakstīja kontroldarbu labāk nekā tad, ja viņš nebūtu sēdējis aiz manis. Citu laime jau arī savā ziņā ir mana laime.
Izgāju skriet un bija aukstāks kā vakar, pasmaidīju un aizrikšoju, jo man labāk patīk skriet, kad ir tik auksts, kā šodien, nevis tik silts, kā vakar.
     Parasti dzīvokļa biedrs ēd manu ēdienu, bet šodien kaut kādā mistiski dīvainā kārtā viņš man paņem un noliek uz galda ferrero rocher. Es nezinu vai par šīm končām vienkārši var nebūt laimīgs, bet no viņa puses tā ir divkārša laime. Es joprojām nesaprotu kā viņš tā.
     Saņemt sms ar tekstu: "Tu esi mazs zelts" un atbildēt "Pasaules zelti mēs" ir laime, jo saprotu, ka mani novērtē tik pat ļoti, cik novērtēju es.
     Pirms kāda laika zvanīju labākajai draudzenei- raudāju un smējos reize, šodien viņa zvana man- raud un smejas. Ne jau raudāt vai smieties bija laime, bet gan saprast, ka pat tad, kad nezini kā jūties vienmēr būs kāds, kam piezvanīt, kas sapratīs.
     Tu noteikti zini to sajūtu, kad domā, ka kāds ir uz tevi apvainojies, bet tu jau negribi piekāpties un nezvanīsi pirmais. Man tā bija, domāju jau ka draugu esmu pazaudējusi, bet šodien viņš man ņem un piezvana paziņojot, ka bijis tik saspringts laiks darbā- nebijis laika man zvanīt. Ak, es sieviete, nez ko jau izfantazējusi. Mazā laime- draugs nekur nav pazudis, ar savu fanātisko pozitīvismu tepat vien ir.
     Izlasīt rakstu "8 lietas ko der atcerēties, kad neiet labi" ir laime tāpēc vien, ka man šobrīd iet labi, bet tad kad neies labi tad zināšu, ko lasīt.
   


Manas divpadsmit šodienas laimes ir tur augstāk, un tās nemaz nav visas. Es ticu, ka Tev šodien arī bija laimīga diena, jo mazās laimes Tevi pavadīja, padomā par to, jo tas ir daudz vērtīgāk kā tev varbūt varētu šķist.
Tikai tiem, kas novērtē tiek dots vēl un vēl.

ā un vēl, 12 laimes tās radījāt jūs, ja tu sevi atpazini tad paldies tev par to prieku, ko devi man šodien.


Divi smaidi Tev no manis, par to ka izlasīji.
Lai rītdiena tev dod spēju priecāties par maziem notikumiem, darbiem un sajūtām.

otrdiena, 2014. gada 18. marts

būt mākonī IR forši

      Indijā satiku daudz vīriešu, kas pārsteidza ar visdīvainākajiem jautājumiem, rīcību vai izskatu, tomēr viens indietis pārsteidza ar to, kur atrodas Latvija, viņš pat zināja, ka blakus ir Baltijas jūra. Tā nu viņš no nesportiska nūģa kļuva par mūsu ceļabiedru nelielajam dienas pārgājienam.
     man vienmēr ir licies forši būt mākonī, jo kā gan tas var nelikties forši būt tik augstu kā mākonim. Super, mākoņi, tā es arī nodomāju tajā dienā.
    Sasniedzām mazu pāreju, no kuras pavērās diezgan skaists skats. Indietis man, protams, izmaksāja pusdienas, vēl kāds cits tikmēr mani paspēja iesaistīt savā fotosesijā, sēdējām un baudījām skatu. Līdz mirklim, kad nemanot visapkārt kalnu vietā bija redzama tikai migla. Lai nu kā nolēmām, ka atpakaļ pa to pašu ceļu iet negribam un dosimies nejā pa citu taku, kartes mums nebija, bija vien zīmēts plāns, kur pat mērogi bija galīgi kreisi. visa jautrība sākās mirklī, kad sapratām- izteiktas, saprotamas takas nav, bet iet atpakaļ arī negribas.
    Tā nu pagāja 5 stundas jautrajā mākoņu valstībā, kurā par 7 metriem tālāk redzēt grūti. bailes no trakiem suņeim, lāčiem, čūskām un tumsas iestāšanās bija jāaizmirst, jo bija jāatrod ceļš lejā. Virzienu zināt ir viegli, bet ja nav takas virzīties uz priekšu nav reāli, jo džungļu dēļ tas fiziski nav iespējams. beigu beigās kaut kā jau lejā tikām. izskatījās, ka indietis ir vairāk pārbijies kā es un ka tas ir bijis grūtākais pārgājiens viņa dzīvē, jo pēc izkļūšanas no viezajiem mākoņiem viņš mums jautāja vai mēs esam profesionāli sportisti, jo izskatoties, ka mēs katru dienu to vien darām, kā kāpjam kalnos. Mēs vien nosmējāmies, tomēr zinot to cik sportiski ir indieši mūsu sportiskuma pakāpe viņam likās kaut kas.
   Kopš tās dienas es vairs nedomāju, ka būt mākonī ir forši.

kas gan būtu domājis, ka tie mazie mākonīši var pārvērties tādos milzeņos.
20 minūtes pēc iepriekšējās bildes.

 Te jau galīgi laimīgi:)