otrdiena, 2014. gada 21. oktobris

Lubāna- Kolka

    Velobrauciens Lubāna- Kolka bija viens no šīs vasaras spilgtākajiem piedzīvojumiem.
    Kādā pavasara dienā atskārtu, ka esmu bijusi vairākās pasaules valstīs vairāk kā divas un pat trīs reizes, bet neesmu bijusi ļoti daudzās Latvijas pilsētās. Man par to palika kauns un nolēmu to mainīt- vasarā apceļot vismaz daļu neredzēto un skaisto Latvijas vietu. Vēlējos ceļot ar velo divu iemeslu dēļ: lētāk un iespējams apskatīt vairāk, sajust, redzēt, izbaudīt, kā braucot ar autobusu vai mašīnu.

    Bija tikai divas "nelielas" problēmas- man nebija velo un nebija neviena, kas būtu gatavs doties ar mani kopā.
    Par pirmo problēmu var teikt tā, ka atliek tikai kaut ko ļoti, ļoti vēlēties un dzīve vienkārši visu izdara tavā vietā. Kā es nopirku savu lielisko velo- tas ir viens brīnumains stāsts(ja vēlies uzzināt pajautā, jo nevar jau te izplūst pārāk gari, lai jums neapniktu lasīt).
tad otrā problēma vairs nebija problēma, es nolēmu braukt viena, es negrasījos vasaru "nosēdēt" tikai tāpēc, ka nevienam nav laika vai arī ticības saviem spēkiem.
 
Nomītajiem kilometriem nepiešķīru īpaši lielu nozīmi, par to liecina kaut vai fakts, ka tikai šodien, pēc vairāk kā 3 mēnešiem sarēķināju cik tad īsti esmu nominusi:

Lubāna- Sāviena 55km
Sāviena- Rīga 151km
Rīga- Dižstende 119km
Dižstende- Kolka 83km
Kolka- Dižstende 83km
Dižstende- Tukums 49km

5 dienas(pirmā un pēdējā minos vien pāris stundas tāpēc tās skaitu kopā) nomīti 540km un piedzīvotas bezgala skaistas un trakas lietas, raudāts, smiets un visbeidzot izdzīvots :)


Ja kāds man teikt, ka tepat Latvijā, ceļojot vienam un paliekot pa nakti pie paziņām/draugiem var piedzīvot gandrīz tik pat daudz cik Indijā, es neticētu, bet kad tas viss ir izdzīvots saprotu, ka sen jau būtu devusies ceļā, ja zinātu, ka tas ir tik vērtīgi.

Spilgtākie notikumi, sarunas un sajūtas, kas palikuši prātā:

  •  Agrs rīts, miers un Saules pieliets ābeļdārzs.Otrās dienas rītā brokastoju kopā ar zviedru, kādā lauku sētā dziļā nekurienē- Sāvienā. Tas bija maģisks un diezgan šķietami nereāls rīta iesākums.
  • ja google maps ceļš zīmēts kā ar auto izbraucams, tas vēl neko nenozīmē, jo kā izrādās dažviet pa tādiem ceļiem pat velo ir jānes. Latvijas burvība- tu nekad nezini ko šodien tev iemācīs ceļš pa kuru dosies. otrajā diena nobraukti vien pāris kilometri, bet kājas ir dubļos, vienīgais mierinājums ir avenes izcirtumā un doma, ka nesot velo uztrenēšu roku muskuļus. Galvenais ir fokusēties uz pozitīvo.
  • Apstājos kādā pieturā, kur dāma gados gaida autobusu. Viņa ar lielu ziņkārību mani vēro, arī es esmu ieinteresēta uzsākt sarunu. Lai gan zinu, kur atrodas tuvākais veikals, tomēr nolemju viņai pajautāt: "cik tālu ir tuvākais veikals?". Mēs uzsākām sarunu. Kā izrādās sieviete ir ļoti laipna, cienā mani ar ķiršiem un runā daudz.  Viņa dzīvo ar kaķi, kas esot viņas prieks. Mirklī, kad sastopamies viņa gaida autobusu uz kapiem. Viņa stāsta, kā divas reizes izārstējusies no vēža, kā acu priekšā mūžībā aizgājis viņas vīrs. Es apbrīnoju viņas uzticēšanos man, tādai jaunai meitenei, kas dzīvi vēl tikai iepazīst. Pretī viņai liku savus stāstus, sajūtas, ko neesmu vārdos izteikusi nekad. Dīvaini, ka svešinieki viens otram tik viegli uzticas. Viņas un manas asara. Tas bija patiesi vērtīgi. Vēl joprojām, grūtajos brīžos atceros viņas dzīvesstāstu un viņas asaru un sāpju pilnās acis man to stāstot- tad es saņemos un pasmaidu par savu lielisko dzīvi.
  • Es nobraucu 140km, bez jebkādiem starpgadījumiem, viss rit gludi un pēc plāna. Rīgā nobraucot 10km(!!!) es ietriecos sabiedrisko transportu sarakstā, pēc tam manī ietriecās riteņbraucējs un beigu beigās es vēl apmaldos šķietami zināmā, kā beigās izrādās- nezināmā mikrorajonā. Es domāju vai tā ir sakritība vai Rīgai es tiešām nepatīku.
  • Nakts izbrauciens Rīgas ielās ar draudzenēm, logi vaļā, mūzika uz skaļāko un tā superīgā sajūta- ka mīļās draudzenes kopā un visas priecīgas. Reta, bet laimīga tikšanās gadījās arī velotripā. Diena bija tik piepildīta. Domāju un nesaprotu: kā var nomīt 150km, satikt tik daudz draugu, cilvēku, dzirdēt stāstus, nosvinēt draudzenes dzimšanas dienu un beigu beigās vēl just pilnīgu svētlaimi. Noslēpums laikam slēpjas tajā, ka vairāk darot vairāk var arī izdarīt. un visu laiku atpūšoties izdarīt nevar pilnīgi neko.
  • Braucot mēģinu piestāt skaistās vietās, apskates objektos. Apstājos pie kādām dzirnavām, satieku manāmi iereibušu melnstrādnieku, kas man izrāda dzirnavas bez maksas, izstāsta savu dzīvesstāstu un paspēj nošokēties par manis nomītajiem kilometriem. Viņš runā ar tādu kurzemnieku akcentu, ka knapi saprotu, ko viņš saka. Tomēr esmu atvērta. Cilvēu dzīvesstāsti, nekurienē, nestandarta situācijā, zem četrām acīm- tas ir kaut kas tik ļoti.. īpašs. Vēl viena satikšanās, kas liek domāt un aizdomāties. Cilvēki un viņu dzīvesstāsti ir viela vērtība, lielāka nekā līdz šim biju domājusi.
  • Minos ar vienu kāju, jo otrai neliekas īsti godīgi, ka pēkšņi ir jāmin vairāk par 100km vairākas dienas pēc kārtas, tāpēc tā izdomā paņemt atpūtu. Pretvējš un soma. Es knapi velku 15km stundā un tad nāk kalns. Viss. Lielais lūzuma punkts. Es vienkārši nometu riteni un apsēžos ceļa malā es vairāk vienkārši negribu varēt. esmu dusmīga. bet uz ko es varu būt dusmīga? tikai un vienīgi uz sevi. Es gribu smieties un raudāt reizē, cik neloģiska es esmu, pati vien izvēlējos braukt, pati izvēlējos mīties tik daudz vienā dienā, pati liku mantas somā, visu pati vien. Pasēžu, padusmojos un pasauli, tā vietā lai dusmotos uz sevi. Tad es ieraugu lidmašīnu, kas lido pilnīgi perpendikulāri zemei, nekad neko tādu neesmu redzējusi, domāju- ja jau viņa var tad es arī. Ceļos un dodos. Mana lielākā cīņa. izklausās skaistā un nesāpīgāk, kā bija. Vēlreiz pārkāpts sev pāri.
  • Abavas ruma. Sabiles pilskalns. Kamparkana tornis, no kura veramies jūrā peldošajos kuģos noķerot pilnīgu laimi mirklī, sajūtu, ka neko vairāk par mirkli nevajag. Talsu pauguraine un sirds ezers. Apskatam savulaik lielāko lepras slimnīca Baltijā. Vīns un sikspārņi pusnaktī. Jā, es satiku viesmīlīgāko ģimeni, kādu vien nācies redzēt. Biju patīkami pārsteigta, cik cilvēki var būt zinoši par savu novadu un ar kādu prieku to vēlas parādīt citiem. Vairāk tādu cilvēku Latvijā, tas mēs ticētu mūsu mazās valsts skaistumam, pateicoties cilvēkiem. Ievas ģimene ir eksistējošs brīnums- tas tā īsumā :)
  • Visi deviņi Talsu pakalni, radošā sēta, mazās kafejnīcas un bruģētās ielas, tā pilsēta ir mana vieta.
  • Kolka. Es skatos Latvijas kartē un neticu pati sev, ka tik daudz esmu nominusi, nereāli. Likās un liekas joprojām. Apziņa, ka šis miniens ir labākais kas ar mani šajā gadā noticis. Stāvu Kolkas skatu tornī un priecājos par dzīvi, kā mazs bērns- vien par to, ka dzīve ir, neko vairāk nevajag. Sēžot kāpās sagaidām saulrietu, pusnakti un guļam 30 metrus no Kolkas raga. Tik nereāli- atvērt acis un redzēt saullēktu un saprast, ka teiciens: "vislabākās lietas dzīvē ir par brīvu" ir tīrākā patiesība.
  • Mazie lībiešu ciemi ir interesanti, bet kad tos izrāda un par tiem pastāsta kāds, kas tur uzaudzis ir daudz interesantāk. Mazi meža celiņi, skaistas koka mājas. Mazirbe. Slīteres nacionālais parks un Slīteres bāka. Dundagas pils un žāvētas butes. Vis notiek tik ātri un skaisti, ka šķiet- nespēju vēl izbaudīt vienu mirkli, kad klāt jau ir nākamais pārsteidzošais notikums.
  • Pēkšņi esmu Talsos, burvīgā lauku mājā. Saules pielieti labības lauki un saulriets. Deju kolektīva ballīte, viss kā jau pienākas- volejbols un pirts, dīķis un 17kg arbūza uz četriem. Tā es vakaru/nakti pavadu gandrīz svešu, bet foršu cilvēku sabiedrībā brīnoties kā man apkārt vienmēr var būt tik lieliski cilvēki. 
  • Starp Pūri un Tukumu apstājos pie skaistākās liepu alejas kādu nācies redzēt. Stāvu un priecājos par Latvijas skaistumu, ko esmu ieraudzījusi pateicoties tam, ka braucu ar velo. Tik bieži steidzoties uz galamērķi, ka nepamanām- lielākā burvība jau ir pats ceļš, apkārtne un domas, idejas kas nāk prātā.
  • Esmu Tukuma stacijā, piedzīvojumi gandrīz jau galā, atliek vien brauciens ar vilcienu līdz Rīgai un tad jau piedzīvojums būs galā. Esmu jau pieradusi, ka cilvēki uz mani skatās ar ziņkārību, dažbrīd domāju, ka tiem, kas mani vēro vis cītīgāk vajadzētu pieiet un uzsākt sarunu: "ja jau jūs vairāk kā piecas minūtes vērojiet mani un manu velo, kāpēc jūs vienkārši nepajautājiet kurp dodos un kas esmu". Izrādās, ka iecelt velo vilcienā nav tik vienkārši, lūdzu palīdzību kādam vīrietim, kas pirms tam mani ļoti ilgi vēroja, viņš arī ir ar velo. viņš protams man palīdz un vilcienā uzsākam sarunu. Kā izrādās viņš apceļojis teju visu pasauli, bijis Indijā, tajās pašās vietās, kur es. Atkal cilvēks ar savu dzīvesstāstu mani pārsteidz un liek domāt par savu dzīvi, atkal aizdomāties. Stundu gara saruna, bezgala vērtīga, šķiramies kā draugi, kas vien otru pazīst jau gadiem, vismaz man ir tāda sajūta.


Daudz notikumu un pārdomu, visu izstāstīt nevar un nemaz nevajag.
90% cilvēku teica, ka tas ko daru ir traki, bet pasakot ka braucu viena vispār iepleta acis aiz izbrīna. Tik daudzi jautā: "Vai tev nav bail?"
Uzsākot ceļo domāju, ka nav, bet tad sapratu, ka man ir bail. Bail no tā, ka kāju muskuļus uztrenēšu tik tālu, ka vairs nevienas džinsas nederēs, bet beigās jau viss labi, visas bikses joprojām der.

Vai man nebija vientuļi? Nē, jo satiku tik daudz interesantu cilvēku, cik ikdienā pa vairākiem mēnešiem kopā nesatieku. Arī braucot vienatnē garlaicīgi nav, jo man ir interesanti ar savām domām un sajūtu, ka tomēr dzīvoju nevien knapi velku no vienas dienas līdz otrai. Katrā ziņā sēžot pie datora jūtos daudz vientuļāk nekā braucot ar velo vienatnē.

Un ja Tu lasi šo un domā, ka tas ko darīju ir traki un bīstami, ka mani var notriekt, ka mani var notikt nez kādas trakas sliktas lietas, jo es taču braucu viena. Kā mani vecāki man var ko tādu atļaut. man tev ir pretjautājumi:
Vai tu domā pavadīt šo dzīvi nedarot kaut ko tikai tāpēc, ka baidies? Tikai tāpēc, ka kaut kas varētu ar tevi notikt? Vai tu domā darīt liets kas tev patīk kaut kad, kad tev būs laiks? Sēdēt mājās un baidīties darīt trakas lietas, tikai tāpēc, ka var kaut kas notikt. Sēžot mājās dīvānā, pie datora cilvēku var piemeklēt daudz vairāk slimību kā dzīvojot aktīvu un reizēm pārgalvīgu dzīvi. Es te, protams, nedaudz pārspīlēju, bet padomā par to, par savu dzīvi un vai dzīvo tā kā vēlies šodien. Es arī dažreiz tikai eksistēju un gatavojos dzīvošanai kaut kad vēlāk.
     Taču kāda tikšanās jau pēc velobrauciena Lubāna- Kolka man ļoti lika pārdomāt prioritātes dzīvē un saprast, ka mīt tos kilometrus bija vērtīgi un superīgi, par spīti vienatnei, lielajam gabalam un cilvēku šausmināšanos, ka tā gan darīt nevajagot.

Te arī notikums:

Karstākās vasaras dienas, atpūšos pludmalē, esmu viena, tāpēc gribot negribot dzirdu blakus esošos atpūtniekus. Blakus apmetas kāda kompānija, kurā ir arī sievietes bez kājas. Viņa bieži saka, ka viņa nevar izdarīt to un to. Ka viņa nevar sportot, dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, bet viņai arī bija sapņi un viņa arī domāja vēlāk...
 Tā nu divas dienas nejauši pavadot blakus šai kompānija man bija diezgan daudz laika pārdomāt tās visas reizes dzīvē, kad esmu domājusi: vēlāk. Nav nekāda vēlāk, ir tikai šodiena un tas ir viss kas ir. Rītdiena nekad nepienāks. Vēlāk, nekad nevar zināt kā būs vēlāk...

Burvīgais rīts Kolkā. 

Lieliskākais velo pasaulē, kaut vai uz pasaules malu...