svētdiena, 2014. gada 30. novembris

Novembri, es šodien domāju ko tevī darīju un kā jutos.

Ir mana dzimšanas diena. Es stāvu saules pielieta priežu meža augstākajā kalnā un klausos dzejā. Es jūtos.. laimīga. Ziedoņa skaistā dzeja, draudzība un mežs, kas vienmēr man ir bijis tik īpašs un tam visam pāri miers. Es ej ar kādu blakus un klusums nav neveikls, bet skaists.  Šī ir viena no skaistākajām manas dzīves pastaigām, ko neaizmirsīšu nekad, jo jūtu. Kopā būšanas laiks ir labākais ko vispār var uzdāvināt un vērtīgākais arī. Tik daudz ko var nopirkt, bet laiku..


Mazais pārgājiens uz Rietumu molu. Jūra, viļņi, bunkuri, mēnessgaisma un superīga kompānija. Tam visam pa vidu bailes, neziņa un mazas skumjas, jo drūmi. Te ir baisi, tomēr, piedzīvojums..


Es izgāju no dzīvokļa, kad bija vēl tumšs, agrs rīts un nu ir vēls vakars, pusnakts un es bailīgi, apkārt skatīdamās eju pa Imantu. 
Es atceros, kā no rīta sēdēju un vēroju cilvēkus, kas steidzas, priecājoties, ka esmu piecēlusies agri. Iedvesmojošu sarunu ar kouču. Brokastis Esplanādē. Izjādi ar zirgu, gar Daugavu, pa miglas pielietām pļavām. Brīvprātīgo darbu, jautru brīvprātīgo darbu, kuru darot saproti: jo vairāk tu dod, jo vairāk saņem. Vārdi: paldies, ka esi.
Es sāku iet lēnām un neskatos apkārt, jo no kā gan man baidīties, šodienu esmu nodzīvojusi tiešām priecīgi, tā bija piepildīta un labāku to grūti iedomāties. Viss. Man no nekā vairs nav bail..

Es sēžu mazā kafejnīcā Vecrīgā un mēģinu anglim izskaidrot, ko latviešiem nozīmē dejusvētki, kas ir dzelzāmura rakstāmgalds, savukārt viņš man mēģina izskaidrot cik forša sajūta ir dejojot tango un ka kļūt par psihoterapeitu neesot nemaz tik grūti un tā mēs mācāmies tās valodas. Smejamies, līdz asarām un pārliecinos, ka džentlmeņi kā suga tomēr vēl nav izmirusi. Zināšanu barteris..

Aiznesu attīstīt filmiņu. Attīstu. Es nevaru sagaidīt, kad ieraudzīšu bildes, visu dienu gaidu mirkli, kad ieraudzīšu bilde, esmu vēl nepacietīgāka kā mazs bērns, man nevajag šo dienu, es tikai vēlos ieraudzīt, kas izdevies, kas nē. Es izkāpju no tramvaja un skrienu mājās. ak 21 gadus veca bērna prieki un tie nemaz nav mazi prieki..

vienmēr domāju, ka visu laiku pozēt jau nu tiešām nav tā grūtākā lieta. Un nu es otro stundu skatos planšetes ekrānā, man ir apnicis, es gribu kustēties, es gribu ārā, es gribu skatīties uz īstām lietām. Saprast vēlu ir labāk kā nesaprast nekad..

es stāvu ārā, aplī ar 50 cilvēkiem. Pēc principa- viens klausās- visi pārējie runā. Katrs stāsta, kas viņuprāt ir uzņēmība, ar ko saistās, ko nozīmē, min piemērus. gaisa temperatūra ir zem nulles un man kājās ir gumījnieki, jau pēc trešā runātāja es domāju- es vairs nevaru, bet beigu beigās izturu līdz beigām, lūk ko nozīmē uzņēmība, lai cik grūti, cik auksti, cik neizturami- nepadoties..

Kāzas, es tik sen neesmu bijusi kāzās, esmu aizmirsusi, cik tas ir.. brīnišķīgi. Mirklis, kad līgavainis ierauga līgavu, skūpsti, sadotās rokas un acu mirdzums, līgavas pušķis un kleita, gredzeni un pirmā deja. Tikai skatīties un sajust to mīlestību, kas staro, būt daļiņai, kaut mazai..

Un tagad pēc pusnakts es eju cauri visai Lubānai un apzinos, ka šis ir drūmākais vakars, kādu esmu redzējusi, migla un vien pāris gaismas stari no tālumā braucošajām mašīnām. Bet manī ne miņas no bailēm pat ejot cauri kapiem, skatoties uz akmens krustiem un domājot par to tumsu, to bezcerību, kas no turienes nāk. Manī tikai miers un piepildījuma sajūta, jo daru darbu, ko mīlu, bet kā gan vispār var nemīlēt, ja apkārt cilvēki, kas mīl, ar katru acu skatienu, ar katru domu, ar katru pieskārienu..


Ir tumša nakts un es ar kūku rokās skrienu pa savu mazo ielu, es ieraugu cilvēka siluetu un bļauju: "Daudz laimes Latvijas dzimšanas dienā, Patrīcij". Mēs sēžam stundām un runājam, man liekas, ka mēs varētu sēdēt gadiem un tik un tā būtu, ko teikt..

un vēl un vēl, tu jau arī atceries tos mirkļus, kaut kad jau arī esi bijis man blakus..


Padomā par savu novembri, ko tu atceries, ko iemācījies, kad tev sāpēja, kad smaidīji, kad biji neizpratnē, kad skumi, kad priecājies, kad pār tevi skrēja miljons skudriņas, kad sirds sitās straujāk, kad biji izmisumā, kad biji lepns un kad gribējās raudāt, kad  viss likās bezjēdzīgs un kad šis mirklis bija viss, kas nepieciešams, viss kā dēļ vien dzīvo.


Un tagad padomā, kāpēc atceries, vai tik ne tāpēc, ka juti, patiesi un spēcīgi..



Es rakstu par to, ka laiks ir labākais, ko man dāvināt un ko es daru pati...
Šobrīd ir pāri pusnakti, es sēžu dīvainā un mana mazā māsa ir aizmigusi man blakus gaidot, kad palasīšu viņai pasaku. Man ir kauns. Viņa gaidīja, kad veltīšu viņai laiku, lai kā viņai nāca miegs viņa cerēja un nepadevās līdz pēdējam, bet ko es.. tik bieži neredzam tos, kuri mums ir blakus un gaida līdz pēdējam, kamēr paši skatāmies uz kādu citu un arī gaidām līdz pēdējam, bet nesagaidām.
Cik ilgi vēl es varēšu māsai lasīt pasakas, cik ilgi vēl viņa manī klausīsies.

Bet viņa ir tik skaista miegā, mana mazā princese, nesu viņu uz gultu un apņemos decembrī izlasīt viņai priekšā veselu grāmatu.
Veltīt laiku kādam, kas tev tuvs, bet nevelti viņam laik pietiekami ir laba apņemšanās decembrī, labāka kā apņemties sportot vairāk vai ēst mazāk. Kāpēc apņemties tagad, jo kad tad, ja ne tagad?

Par sajūtām un laika veltīšanu tiem, kuriem TU ESI SVARĪGS!