pirmdiena, 2012. gada 27. augusts

pasmaidu!

  Varētu skumt par to, ka laiks jau ir rudenīgs un vasara neatgriežas un tad vēl par to, ka tūlīt skola un par neveiksmēm, un par to, ka nesaproti. Labāk pasmaidīt par skaisto saulrietu, skaistajām puķēm vāzē, svaigo ieelpoto gaisu mežā un saulīti, kas silda pat priežu ēnā.

Es varētu skumt par to, ka līdz skolai ir tikai 6 dienas, bet vēl joprojām man nav ne mazākās nojausmas, kur dzīvošu. Es vispār par to jau varētu krist panikā, raudāt un dusmoties(ļoti iespējams, ka ja šāda situācija būtu notikusi pirms gada es tā arī darītu). BET es izvēlos mazliet pasmaidīt un nodomāt- hmmmmm, viss notiek uz labu, man tajās kojās noteikti nevajadzēja tikt, ja jau kaut kādā mistiskā kārtā tur netiku. Viss, kas notiek notiek uz labu.
Nezinu cik ilgi tas turpināsies, bet pašlaik ir iestājies tas periods, kad atrodu sīkumus, mazmazītiņos notikumus, par ko pasmaidīt. Daudz vairāk novērtēju savu mazo māsu un to, cik pozitīvisma viņa dod. Mācos no mazās, prieki, prieki, prieki un laime par vismazākajiem sīkumiem, tomēr tā tak' dzīvē vieglāk, priecāties par visu!

Ahhhhh pārāk saraustīti un personīgi, bet tāda nu es esmu!
Varbūt rīt būšu pavisam cita Ildze!

Un tad es vēl pasmaidu, jo var palaiskoties pļavā un vēl neraizēties par uzdotajiem mājasdarbiem!
pasmaidīt par superjauku krustmāti, kura pērk drēbes un vēl ar mīlīgu mincīti.
pasapņot par lielajiem sapņiem un mazajiem, kas tūlīt, tūlīt jau tā nemanot būs sasniegti!
vēlreiz pasmaidu, jo vēl ir pāris dienas trakulībām, laiskām pēcpusdienām un negulētām naktīm!





svētdiena, 2012. gada 19. augusts

Mājas ir tur, kur sirds!


Vasaru tā īsti varēja sākt baudīt tikai Jāņos, jo līdz tam bija mācīšanās eksāmeniem, eksāmeni un izlaidums. Pēc tam jau varēja atslābt un mesties visās trakulībās, ko vasara sniedz!

Re te arī video no Jāņu rīta. viss, kas jādzird dzirdams trīspadsmitajā-četrpadsmitajā sekundēs. Tad, kad vecākiem saku, ka aplaidīsim aplīti viņi parasti jautā: "pēc trīs stundām būsi mājās?". Daudz, tiešām daudz laika pavadām braukājoties, vienmēr kaut kas tiek izdomāts, kāds jauns joks, netāla vieta kur nav būts vai vienkārši bezmērķīgi loki pa apkārtni.




Daudz, daudz, daudz ballīšu. Garšīgākie kokteiļi ever. kopā darītas stulbības. tik daudz kas, bet īsti jau laikam, ka nekas- ja jau tā kārtīgi atmiņā neiespiežas.
Ejam tālāk!






Zvans pus septiņos no rīta:"Labrīt, kādi plāni šodienai?jābrauc ar laivām!". Sacīts darīts. Tā nu galīgi ne savā kompānijā(bet ne tāpēc sliktākā) laidāmies ar laivām pa Aivieksti. No lubānas ezera līdz Lubānai, galīgi nav ne jausmas cik kilometru tur sanāk, bet mums tas prasija 10 stundas. Par garlaicību vispār nevarēja sūdzēties. Lietus arī mūs nežēloja, bijām galīgi izmirkuši. Tomēr to, cik lieliski ir sēdēt laivā ar kādu, kas izairē pa apakšu visiem kokiem, kas pārliekušies pāri Aiviekstei neaizmirsīšu nekad!:)(viens liktenīgais koks- bildē) Kā arī vēlreiz pārliecinājos par to, ka vieta kur dzīvoju un upe, kas tek cauri manai pilsētai ir burvīgākā vieta, kur esmu bijusi, tāds skaistums!


Parasti bija tā, ka gribējās un vajadzēja uz Rīgu, tomēr šovasar bija tā, ka galīgi negribējās, tomēr sanāca visu laiku braukāt. Tāda sajūta, ka šīs vasaras laikā divu gadu normu esmu atbraukājusi. Nepatīk, galīgi nepatīk!



Volejbols arī tiek spēlēts. Nav jau tā, ka nepatīk, bet gribētos, lai labāk sanāk!
Ja nemaldos, trīs sacensības jau šovasar ir aizvadītas, ja ne veiksmīgi, tad interesanti gan.
Problēma tā, ka pārāk nenopietni pieejam sacensībām, bet vēl jau ir laiks, lai visu labotu- pirmā iespēja jau ceturtdien- saņemamies!









Pavadīju laiku kopā ar klasesbiedriem- mums bija ikgadējā klases ballīte pie ezera. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka man ir superīgākā klase, kāda iespējama. Tie ir cilvēki ar kuriem pavadīts tik ilgs laiks kopā un var jau teikt- tie ir cilvēki ar ko kopā esmu uzaugusi.




Tad kādā jūlija dienā prātā ienāca, ka vajag kaut kur aizbraukt ar riteņiem. Jādomā nebija ilgi- Piebalga, jo vajadzēja vietu, kur būtu interesanti padzīvot pāris dienas. Tā nu ar Santu devāmies ceļā, laikapstākļi mūs žēloja tikai līdz Madonai, tālāk bija traki ellīgi, tomēr lietus, pērkos un zibens piedeva braucienam īsti garšu. Lai gan 95,5km nav nemaz tik maz priekš pus diena ar tādiem riteņiem kā mums un vēl pa tiem kalniem un lejām, tomēr ja būtu tikai saule, būtu bijis pārāk easy. Bija bail no zibens un pērkona, kas likās tik ļoti, ļoti tuvu, bet tad Santa ierunājās:"Padomā, mēs esam klaja lauka vidū, riteņi ir no dzelzs" un tajā brīdī sākām mīties cik jau nu spēja, jo tomēr gribējās vēl dzīvot! Tādā brīdī tik ļoti labi visu var pārdomāt un saprast, ka dzīve, lai arī cik grūta, tomēr ir skaista un zemi atstāt vēl negribās, jo tik daudz, sapņu, mērķu, cerību...

Tā nu mēs Piebalgā pavadījām superīgas dienas. Baudījām visus lauku labumus un priecājāmies par skaisto dabu!


Atsāku lasīt grāmatas.Izasīta šī(bildē) un Alķīmiķis. Sapratu cik tomēr ļoti manā ikdienā lielai nozīmei ir grāmatām. Tas ir tik labi, ka var atvērt grāmatu, aizmirst par visām raizēm un dzīvot līdzi varoņiem, par kuriem stāstīts grāmatā.

Tad vēl es sapratu, ka ne mazākajā mērā nenožēloju to, ka mācīšos tieši tur, kur mācīšos, jo dzīvība, izglābšanās- tas viss man tik ļoti interesē! Pie draudzenes ieraudzīju kaudzē sakrautas Ilustrētās zinātnes un GEO paņēmu kādus "pāris". Nu lasu ar baigo interesai un vēl forši ir tas, ka ir kāds, kam vēl tas viss interesē. Tā nu var piezvanīt un sajūsmā teikt:"zināji, ka.."


 Tad man vēl ir labākā draudzene ar kuru es domāju vienādi- BURTISKI! Nu Tev kādreiz tā ir gadījies nesēžot blakām, vienādi vienā sekundē?
Un telefonzvani ar sākumu:"es tikko spiedu zaļo, lai zvanīti tev" vispār ir pilnīgi normāla parādība. Mums priecīgi:)



Man ir miljons domu, miljons sapņu un miljons smaidu, ko pasmaidīt tev!:)
Bet vēl svarīgāk, man ir arī savs lielais sapnis, nu tāds mega sapnis, viss, kas vajadzīgs ir drosme un līdzekļi- pirmais ir, otrais arī 1/5:)


Mājas ir tur, kur ir sirds!
Nejaušību NAV!

svētdiena, 2012. gada 5. augusts

Dadzis

Dadži ir asi, tie pielīp un nekrīt nost- gluži tāpat, kā es! Esmu kā dadzis. Un ziniet, man tas riebjas, tiešām riebjas!
Jo kas gan var būt vēl stulbāks, kā pielipt kādam un netikt vaļā, vienkārši netikt! Ja tu atnāci, tad arī norauj mani brīdī, kad mani vairs nevajag! Vai tas tik grūti?
Jo tu zini, ka pati aiziet nevarēšu....