Februāris

 21 dienas laikā noskrieti 46km, es martā labošos!

Lasu to pašu grāmatu ko janvārī, domāju tās pašas domas un daru tos pašus darbus- izklausās diezgan garlaicīgi. Martā esmu paņēmusies piebremzēt ar sociālo tīklu lietošanu, jo izlasīju rakstu par atkarību no tiem- palika reāli bail. Lai ieviestu jaunu paradumu nepieciešams paradumu veikt 21 dienu pēc kārtas, ieteicams tajā pašā laikā, centīšos ieviest kādu jaunu, labu paradumu:)

Nekad nebūtu domājusi, ka sastapšanas ar domubiedriem varētu izraisīt tik pozitīvas emocijas. Skrienot satiku vēl kādu-kādus, kas skrien. Jauki, ka ir vēl kāds, kas nebaidās no aukstuma, saaukstēšanās, sniega un  izvēlas sevi pilnveidot tieši skrienot!



Dzīve nebeidz pārsteigt- esmu iesaistījusies vai iesaistīta(īsi nesaprotu) kādā noslēpumainā lietā. Man ir bail un jautri vienlaicīgi. Cerams, ka viss beigsies ātri un bez starpgadījumiem vai arī turpināsies...

Un tagad visi PASMAIDA, jo dzīve ir lieliska!

Gredzeni

 Nedēļa burtiski paskrēja. Attapos sestdienā. Katru dienu bija mēģinājumi, mēģinājumi un vēlreiz mēģinājumi. Varēja vienkārši atnākt mājās un atslēgties no noguruma. Piektdien jau bija tā, ka prāts vairs vispār nestrādāja, viss notika automātiski, likās, ka zinām jau visu scenāriju no galvas. Bet nu, protams, ka sajuka tās vietas, kuras likās, ka tiešām zinu riktīgi labi.Viss pagāja tik ātri, bet man patika. Nu man ir gredzens pirkstā un ir labi:)

  Lai gan mēģinājumi bija gari un nogurdinoši atskatoties uz visu kopumā atceros tik daudz smieklīgus, mīļus un foršus brīžus, vienreizējākus, nekā pašā Gredzenu vakarā.
  Tomēr šī nedēļa bija tieši tas, kas vajadzīgs. Sapratu daudz lietas, ko iepriekš neapzinājos. Man ir lieliskākie klasesbiedri un paralēlklasesbiedri kādus vien var vēlēties, nopietni, viņi ir super:) Lai gan citus zinu 12 gadus, citus vēl vairāk, citus mazāk, tomēr šajā nedēļā es viņus visus iepazinu vēl labāk. Tas bija kopīgs skrējiens cauri dusmām, asarām, neziņu, neizpratni, smaidiem, smiekliem un nopietnībām, kuru mēs izturējām godam.
   Lai gan nedēļa bija laba, tomēr man tik ļoti pietrūka ikdienas. Tagad es apzinos, kas man ir tik svarīgs un kas man tiešām pietrūkst, ja tiek atņemts, kau vai tiki uz nedēļu. Nu es varēšu mesties iekšā savās sirdslietās atkal ar jaunu sparu un gribasspēku.

Šorīt pamodos, paskatījos uz gredzenu pirkstā un nodomāju- esmu laimīga, ka pabeigšu tieši Lubānas vidusskolu un nevienu citu no miljons vai miljards skolām pasaulē!

Prom ir

 Ir cilvēki ar ko parunāt. Ir cilvēki ar ko kopā pasapņot. Ir tādi ar kuriem var pafilozofēt. Arī tādi, ar ko pasmieties. Tādi kas uzklausa.
    Jā, man arī ir tādi draugi. Pāris tādu ar ko pasmieties vai parunāt, bet ir arī tādi ar kuriem kopā var visu.
    Dīvaini paliek tad, ka tik ļoti tuvie cilvēki paliek sveši. Jāļauj tiem iet, jo viņi atnāca lai ko parādītu, iemācītu vai ļautu saprast. Tas ir tik ļoti grūti palaist, lai iet. Es parasti rauju atpakaļ. Ceru, ka ir arī tādi, kuri neaizies nekad!

  Ejat, ja gribat, bet atpakaļ vairs nenākat!

atklājums.secinājums.notikums.ārprāts.skaistums.

  Cilvēks dienā cauri prātam izlaiž vidēji sešdesmit tūkstošus domu. Uzrakstot savus veicamos darbus un mērķus uz papīra, tu tādā veidā dari zināmu savai apziņai, ka šīs uz papīra izliktās domas ir daudzkārt svarīgākas par atlikušajām piecdesmit deviņi tūkstoši deviņsimt deviņdesmit deviņām. Tad tavs prāts gluži kā vadāmā raķete sāk meklēt visas iespējas, kā savus uzstādītos mērķus īstenot. Diemžēl, lielākajai daļai cilvēku par to nav ne mazākās jausmas. Man arī nebija. Līdz brīdim, kad sarunā ar kādu bagātu, veiksmīgu cilvēku es jautāju:"Kā tev tas izdevās, kļūt tik veiksmīgam un bagātam?" Viņš atbildēja:"Es mainīju savus paradumus, tas nebija vienkārši, taču tas darbojas lieliski, viens no paradumiem ir- darbus un mērķus rakstīt uz papīra". Tad es tiki pasmējos un nodomāju: kāda gan tam jēga, es taču galvā varu izdomāt, kas man jādara un uz ko man jātiecas. Tagad gan saprotu. Ir gan nozīme, un kā vēl ir! Uzrakstīju lielu mērķi uz papīra,- pirms dažiem mēnešiem tas likās tikpat nesasniedzams, kā Mēness, bet tagad vairs tikai tin nesasniedzams kā Amerika!


Senāk es visu laiku čīkstēju par garlaicību. Dzīvoju no viena notikuma līdz otram. Tagad vairs tā nav, viss ir mainījies. Man ir interesanti, laiks iet ātri un man vienmēr ir ko darīt. Man tas patīk. Ļoti.

Man patīk spontānas idejas. Tieši pateicoties vienai tādai, pagājušonedēļ vēlu vakarā mani izvilka pidžamā no mājas, aizveda uz Lubānas ezeru, tad es aizskrēju līdz laipas galam un apstājos.
 To skatu nevar aprakstīt vārdiem, to nevarētu pat dižākie dzejnieki. Tas bija fantastiski. Zvaigznes, debesis, ezers, plašums, Mēness. To neaizmirst. Par to es mīlu savus draugus, ka viņi man parāda īstās lietas- īstajā laikā.


Nāk Žetonvakars, pagājušonedēļ jau klasē teicu ,ak ne viens vien vēl raudās līdz 25. februārim. Iet galīgi traki. Ir palikušas 12 dienas un mums vēl nav nekā, nu labi, mums ir ideja. Es ceru, ka saņemsimies. Cik ļoti cilvēkus sabojā slinkums, pagaidām izskatās, ka šoreiz tā notiks arī ar mums.

Gribas vasaru, sauli, brīvdienas, jūru. Paskaties ārā, cik skaista ziema, ja tu nespēsi novērtēt to, kas ir tagad, tad tevi nedarīs laimīgu nekas kas būs pēc laika. Negaidi neko, dzīvo un priecājies TAGAD!

-23

  Lai gan termometrs rādīja zem -20, nolēmu aiziet izskriet. Noskrējusi apmēram 500m ceļa malā pamanīju guļošu cilvēku. Tas bija kāds piedzēries vīrietis. Es netaisījos viņu tur atstāt- atļaut nosalt. Tomēr es nestaigāju uz kačalku un man galīgi nav muskuļu tā nu 15 min pūloties viņu piecelt, nekas neizdevās. Labi, ka man ir draugi, kuri nāk palīgā, kad vajag. Tā nu mēs šo vīru trijatā kaut kā līdz mājām aizvilkām, bet lai viņu uzdabūtu uz otro stāvu vajadzēja septiņus cilvēkus- divas meitenes, piecus zēnus! Tā nu pēc 1h garām mocībām vīrs bija nogādāts mājās.Man rokās bija pirkstaiņi un mājos devos sprintā un nu tiiiik labi bija rokas pie krāsns pielikt.
  Ar to es gribēju pateikt- nekad neatstāj cilvēku nelaimē, jo tu nekad nevari zināt kādā situācijā nonāksi pats!