piektdiena, 2011. gada 30. decembris

Varbūt nezināt, nozīmē dzīvot

   Cik sen neesmu te neko rakstījusi, pilnīgi kauns. Man galvā ir tūkstošiem domu, puse tādas, kuras es te varētu uzrakstīt un puse kuras es nemāku izstāstīt. Šoreiz atkal te viss būs saraustīts, jo ja vajadzētu tā smuki tas prasītu daudz laika un tas būtu gari vai arī es tā nemaz nemāku.
   Es izlasīju "Adata" man nepatika. Lasīju tiki tā principa pēc- ja iesāku- jāpabeidz. Tagad gan lasu kaut ko foršu "Mūks, kurš pārdeva savu ferari". Ja vel par grāmatām- man priecē, ka mani vecāki lasa filozofiska rakstura grāmatas, jo viņiem ļoti patīk mana obligātā literatūra filozofijā un tā es viņu varēšu piespiest uzrakstīt man referātu... cik jauki.
  Man patika mana klases eglīte, kurai bija trīs daļas. Pirmā protams norisinājās klasē, spēlējām garos degunus, biju aizmirsusi, cik tas ir jautri(nu labi jums tas noteikti neliktos jautri, jo man jautrs liekas arī dreifāter, joprojām, jo es taču vel neesmu izaugusi). Bija ari salavecis, laimes aka un paciņas. Kārtējo reizi sapratu, ka man ir labākā klases pasaulē, to jau zināju, bet pa laikam jau ir forši to saprast un apzināties. Otrajā daļā mēs nelūgti ieradāmies dzimšanas dienā, kurā bija ļoti jautri, jo spēlējām spēles. Tas nu bija superforši. Trešā daļa ari bija laba.
  Tad bija visādi Ziemassvētku vakari mājas, laukos un pie draugiem. pārsmējāmies, pārēdāmies, parspēlējāmies spēles. Taču vienīgais kas man radīja Ziemassvētku sajūtu bija draudzenes kleita, jo tā bija sarkana un tas bija arī viss. Šķiet diezgan nožēlojami un skumīgi, bet man vienalga. Man vispār tāda sajūta, ka man neko nevajag.
  Tad mēs vel daudz, daudz, daudz braukājam ar mašīnām, jau pārāk daudz. Bijām ar Santu Cēsīs- tur gan smukiņa egle, tur vispār smuki. Ceru, ka aizbrauksim uz jūru arī- šajās brīvdienās.
Lai gan es bieži saku, ka dzīve ir stulba un noteikti tā man ir tieši tāda tāpēc, ka es tā saku, tā nebeidz mani pārsteigt. Tik daudz kas notiek pirmo reiz. Nesen man bija atklātākā saruna dzīvē ar visneiedomājamāko cilvēku un par visdīvainākajām tēmām. Un tad vel daudz kas pašu, pašu pirmo reizi. Kad es izdomāju, nu gan jau notiks tā un viss bus tā, viss ir pilnīgi otrādi, cik jautri. Sāku ticēt, ka viss ir tieši tā, kā tam jābūt un es pat saprotu kāpēc.
  AAA un jā, vakar man bija pasēdēšana ar piecām vislieliskākajām dāmām. Lai gan gadi iet un mēs maināmies mēs tāpat esam labākās. Tomēr vakar izskanēja: vai nākošgad mēs tā satiksimies? Tad tiešām tā sāku domāt, ko katra mēs darīsim pēc gada. Man nav ne mazākas nojausmas kur es būšu un ko es darīšu, tas mani biedē.
  Man īstenība ir daudz, daudz, daudz bilžu, bet man arī ir liels, liels, liels slinkums viņas ielikt datorā, sašķirot un apstrādāt. Bet nu te es cepu kaut ko garšīgšu, eju uz balli un esmu uztaisījusi rotājumus.
 Vienmēr, kad man kāds jautā:vai tu esi laimīga? es saku, ka nē. Tas ir tāpēc, ka es nezinu, kas ir laime, kas ir mana laime. Tieši tāpēc es esmu nolēmusi nākošajā gadā noskaidrot ko es saprotu ar vārdu laime un tiekties uz to, lai būtu laimīga.

Kā arī jums novēlu nekad, nekad nepazaudēt sevi, ticēt saviem spēkiem un galvenais saprast, kāds ir jūsu dzīves mērķis un tiekties uz to!
                                                                         LAIMĪGU!

svētdiena, 2011. gada 18. decembris

Šodien noskrieti 5km, šonedēļ kopā 20km, bet pagājušonedēļ at to trako piecpadsmitnieku bija 25km.




Atradu tādu diezgan smieklīgi, lai neteiktu vairāk, bildi. Visvairāk man patīk fakelis uz Dārtas pieres:D
Es nezinu cik mums tur ir gadi, bet diezgan pārsteidzoši, ka mēs esam draudzenes vel šodien, laikam jau tāpēc, ka tā ir īsta draudzība:)

trešdiena, 2011. gada 14. decembris

    Šovakar tētis man stāsta par Indiju. Es pasmejos un pabrīnos. Liekas tik nereāli, neiespējami un dīvaini. Es to visu gribu skatīt ar savam acīm. Es gribu manīties, lai gan mainīt sevi varu pati, tomēr domāju, ka pāris mēnešos Indijā es varētu saprast lietas labāk un varbūt kļūt arī labāka pati.
  Tagad es tiešām nezinu vai nākošgad mācīties kādā universitātē ir tas, ko es gribu. Laikam jau vairāk es gribu atrast sevi pašu.
   Pārkāpt pāri tam, kas man stāv priekšā jau gadu un pāris nedēļas. Sakumā likās, ka būs viegli, tagad vairs vispār neliekas.

   Pamēģini kļūt labāks - izproti sevi, nevis satiekot kādu gaidi, lai viņš saprastu Tevi. Nekad neaizmirsti, ka tu nevari samaitāt citu mūžu, kā vien to, kuru tu dzīvo, un nevari dzīvot citu mūžu, kā tikai to, kuru esi samaitājis. Varonība rada dižus varoņus, spēks rotā varenus spēkavīrus, bet, lai kļūtu par īstu cilvēku nepieciešama tikai cilvēcība.

otrdiena, 2011. gada 13. decembris

   Man ir svētku sajūta. Varbūt tāpēc, ka šodien atbrauc brālis. Varbūt tāpēc, ka es mācos- daudz, daudz, daudz- tā notiek tikai tad, kad nāk pirmā semestra beigas. Varbūt tāpēc, ka man ir izrotāta māja. Varbūt tāpēc, ka man ir pilna sauja ar piparkūkām mmmmmmmmmmmmm


Man dažreiz liekas, ka mēs, cilvēki uz zemes, stāvam cits pie cita, pūlis. Un kliedzam katrs savu sāpi. bet mēs visi esam kurli./A. Manfelde/

Mēģināšu paklusēt, jātrenējas, jo man galīgi nesanāk...

ceturtdiena, 2011. gada 8. decembris

Cīņa ar sevi

   Ir parasts ceturtdienas vakars, tik parasts cik nu jau tas var būt. Esmu bijusi skolā, vieglatlētikas treniņā, kā par brīnumu man pat vairs neriebjas florbols, varbūt tas pat man patīk, vai tas vispār ir iespējams? Laikam jau, ka jā.
   Bet īstenībā stāsts jau nav par to. Pulkstenis ir gandrīz astoņi es izeju āra un sāku skriet, nekas neparasts. Es tā parasti daru pāris reizes nedēļā- noskrienu 5km. Varbūt šovakar varētu noskriet 10km, nu tā, pārmaiņas pēc, lai organisms nepierod pie 5(es patiesība nezinu vai pierod vai nepierod, bet esmu dzirdējusi, ka neesot produktīvi visu laiku skriet vienādu distanci, varbūt tās ir tiki kārtējas baumas,es nezinu, ko es vispār zinu!?). Tā nu es skrienu, klausos mūziku, domāju domas. Pirmie pieci km ir pilnīgi parasti- nekādi, skriet ir samērā viegli, soļi ir atsperīgi. Taču domājot, ka es varētu aizskriet vēlreiz līdz pilsētas otram galam liekas, kam man tas ir vajadzīgs, tas būtu mokoši tomēr nolemju labi, skriešu vēl vienu apli(1 aplis ir 5km). Skrienu, saprotu ka nav tik traki, kā domāju, ik pa laikam satieku kādu pazīstamo, kas apjautājas, kur tad es vai novēl veiksmi. Nekā liela, bet tomēr jauki.
   Apmēram astotajā kilometrā saprotu, ka nejūtu kājas, paskrienu lēnāk- sāp, ā nu tad viss kārtībā. Tā es skrienu un domāju, bet kas ir 10, tas nav nekas, ja es vēl pilnīgi normāli skrienu. Varbūt skriet vēl vienu apli, bet nē nevar, man taču var palikt slikti, es nekad neesmu tik daudz skrējusi. Visu laiku kaut kam dzīvē ir pirmā reize. Es skrienu, es redzu savu māju, es domāju par kolu, kas stāv uz virtuves galda, bet tad es domāju par cīņu, vai tik vārga es esmu, vai tas ir viss uz ko esmu spējīga? Līdz mājai ir atlikuši 50 metri, es samazinu tempu, saku, ka nevaru. Kā ir iespējams sasniegt mērķi, ja es pat necenšos, pie mazākajām sāpēm es atmetu ar roku, vai tik vērts ir mans mērķis, cik tas ir svarīgs?
   Ir 12 kilometrs es jūtos vāja, bezspēcīga un lēna. Es esmu lēna kā gliemezis, bet es esmu, es kustos, tas ir pats galvenais. Es satieku pāris paziņas kas saka: tempu, tempu. Es esmu dusmīga un nogurusi. Man gribas viņiem sejā iebļaut: noskrieniet jūs 12 kilometrus un tad paskatīsimies kādu tempu jūs turēsiet, varu derēt pat skriet nesāksiet, jau būsiet nolēmuši, ka nevarat. Bet tad es domāju: Ildze, saņemies, tu pati izlēmi skriet, tā ir tav cīņa, nevienam citam gar to nav nekāds daļas, neviens cits pie tā nav vainīgs. Tu neesi labāka par nevienu kas skrien maratonus vai neskrien vispār. Esi tikai tu, tavas kājas, nu jau attālināta mūzika austiņās un kilometri, kas jāpieveic. Es skrienu, ir apļa drūmāka vieta. Liekas, ka zeme ir magnēts, totāls.Es skrienu, bet ar pratu nesaprotu, kā, kā tas ir iespējams, ka manas kājas vēl kustās domās es jau sen esmu atslēgusies.
   Tad man piezvana brālis, ir tā, ka parasti ja es skrienu 10, viņam jāskrien 20, tad es baigi lepnā saku: uzmini cik tev tagad būs jāskrien, protams viņš atbild pareizi- 30, viņš jau mani pazīst.
  Es tā, kā atjēdzos, skatos cik interesanti, kājas tā īsti vairs neklausa, peļķi neapskrienu, bet ielieku kāju tieši peļķes vidu mmm interesanti. Es skrienu tik lēni, es pat nezinu cik, man liekas ļoti, ļoti, bet es tiki atkārtoju: galvenais, ka es kustos. Es pat nedomāju par kolu, par ūdeni, par dušu, es vispār neko nedomāju. Tas ir tik forši, es vienkārši skatos kā manas kājas krīt, un atkal ceļas un atkal krīt. Sāp kājas, mugura, viss sāp. Ir grūti, bet es cīnos, skrienu un domāju, par mērķi, kuru sēžot nu nekādi nesasniegtu Tad es paceļu galvu un redzu savu māju. bet nepaliek pat labi tikai nodomāju: aa nu jā viss. Domāju- man vēl ir spēks nez cik daudz vēl es varētu tā novilkties, tāda gliemeža tempā, kas ar mani notiktu pēc 20km, bet nolēmu neriskēt.
    Jā tieši tādi bija mani pirmie 15 km bez apstājas, smagi, bet aizraujoši.
   Es protams atsildos, kā māku, tātad- kaut kā mistiski. Ieeju mājas pirmā  doma ir: kola, nē bet tomēr labāk pirmo dušā. Kāda ir iespēja, ka mājas varētu nebūt ūdens, es teikti 1: 1000, bet nav. Viena iespēja no tūkstoš piepildās. Pēkšķi es sāku smieties, jo iedomājos, varbūt viena no tūkstoš iespējām piepildīsies un es iepriekšējā vakarā pirms matemātikas eksāmena izpildīšu piemēru, kāds būs eksāmenā un dabūšu D nevis E līmeni, izklausās visai cerīgi, kā tad:D

  Es nezinu, man tas bloga vai kā to pulksteni sauc nerāda pareizi, es vispār te neko daudz nesaprotu. Es gribētu tādu smuku blogu, bet es tādu nemāku uzbliezt, tapēc samierinieties ar to, kas ir.
  A nu ja pulkstenis ir 2:06, bet man nenāk miegs, pilnīgi dīvaini.
  Es eju padomāt par nereālām lietam, kā tās varētu kļūt reālas, varbūt izdosies izdomāt.

pirmdiena, 2011. gada 5. decembris

skarbi

Vai tiešam tu skriesi, ārā taču līst lietus!
Un kas no tā, neesmu jau no cukura. Protams, ja tu visu dienu sēdi tikai pie datora vai TV izejot ārā lietū un pārejot pāri ielai vari saķert plaušu karsoni. Piedod, bet mani tas neuztrauc. Es neesmu no tiem. Es varu sēdēt mājas, domāt attaisnojumus lai neskrietu, bet tā vietā es eju un skrienu, jo varu.
Šodien parastais piecinieks.
Pagriezt plaukstas uz debesīm un sajust lāses, tas ir cool.
Kāds solās man pievienoties vakara skrējienos, tas varētu būt visai interesanti.
A jā un vispār es šodien jau otro reiz nenoliku skolas teoriju, bet es jau tāpēc neraudu, gan kādreiz paveiksies.
Lasu- Andra Manfelde "Adata", jā, ja zinu visi tie, kas lasa jau sen to grāmatu ir izlasījuši, esmu nedaudz atpalikusi, bet labāk vēlu nekā nekad.

sestdiena, 2011. gada 3. decembris

Daudz pa maz

   Šonedēļ noskrieti 16km.
   Bija tāda pauze, bet šodien noskrienot palika tik labi. Sapratu ka tagad pēc 5km neesmu tik nogurusi kā pirs mēneša pēc 3km. Tā bija laba sajūta. Lai cik stulbi tas liktos sapratu, ka skrienu tad, kad nav labi. Tāpēc jau bija tā pauze, kaut kā nebija. Ticu, ka to, ko es te rakstu nelasa daudz. Forši, kam maniem vecākiem, draugiem, brāli patīk ka es skrienu, man arī tas patīk. Tomēr es negribu lai kāds sāk domāt, ka esmu baigā skrējēja. Tā nav, galīgi tā nav. Es skrienu tāpēc, ka man patīk, nevis tāpēc ka gribu būt ātrāka vai labāka.

   Pabeidzu lasīt Laimes monitoringu. Parasti visi grāmatām liek balles, es tā nemāku. Man patika- bija vienkārši un skaisti.


   Tad skolā, kādā klasē ieraudzīju, grāmatu, kuras vāks piesaistīja manu uzmanību, likās varētu būtu interesanta un tā palūdzu skolotājai, vai varu izlasīt.
LAI KO TU DOMĀTU, ĀMOD IDĀTIC- Paul Ardem.
Grāmatā nav daudz teksta, tādi, kā domu graudi, tāpēc tā prasīja vienu manu vakaru. Dažreiz šķiet, ka grāmatas vienkārši mani atrod tad, kad ir īstais laiks.
Rēķinoties ar mums zināmajiem faktiem, cenšamies pieņemt saprātīgus lēmumus. Problēmu rada tas, ka saprātīgus lēmumus pieņem visi.

Šis laikam būs jāparāda klases audzinatājai, lai viņai par mani neuztraucas:
  Ir normāli gūt labas vai viduvējas sekmes.
  Tātad sliktas vai gandrīz sliktas sekmes ir priekšrocība.
  Tas nozīme, ka neesi ieinteresēts stereotips, ko tev māca. Tavas domas ir citur.
  Fantāzijās.
  Daudzi no tiem, kuri skola nebija sekmīgi, ir kļuvuši bagāti un veiksmīgi. Taču ne jau atzīmju, bet gan iztēles dēļ.
  Tāpēc, ja gribi pārvērst veiksmi neveiksmē, uztver to ka labu atspēriena punktu jaunam sākumam.
  Labas atzīmes nenodrošina interesantu dzīvi.
  To nodrošina tava izvēle.

  Vakar bija nebijusi kompānija, bet bija labi, interesanti un citādāk, ka parasti. Nekad mūžā stundas laikā nebiju dzirdējusi tik daudz "KĀPĒC?" un nekad dzīvē droši vien nedzirdēšu.

Šovakar ieplānots vakars ar draugiem un spēlēm.