trešdiena, 2012. gada 12. decembris

aizmirstība









Pirms pāris gadiem es nelasīju grāmatas, un biju pieskaitāma pie tiem, kas uzskata, ka nevar būt nekā garlaicīgāka par grāmatu lasīšanu. Nezinu kad un kā tas mainījās, bet nu es lasu, man pats galvenais ka patīk un aizrauj!

Nedomāt par ikdienu un svētkiem. Uzzināt un izdzīvot kopā.




'Tu tiksi galā!" un "Izturi"- tādi ir pēdējie vēlējumi, kurus man uzsauc pāri preses kontroles lodziņam. Dzirdu izskanam arī vienu otru pārmetumu, ka šoreiz es ejot par tālu. Neviens nepasaka to skaļi, bet es nojaušu, ka man piedēvē pašnāvnieciskas domas. It kā mana dzīve nepiederētu man pašam. Neesmu nodomājis sev sarīkot pasaules galu, bet es gribu iet savu ceļu. Tās ir manas tiesības.

Šo es atraudu grāmatu plauktā, tur bija pat divas šādas grāmatas, nodomāju, ja jau divas tad noteikti jābūt labai.













Jau gadsimtiem ilgi cilvēki cenšas aizbēgt no savām problēmām. Mūsdienās tas parasti notiek ar alkohola, narkotiku vai televīzijas palīdzību, un tikai retos gadījumos kāds patiešām aizpišas prom no valsts tā, kā to izdarījām mēs, taču lietas būtību tas nemaina. Vienkāršākais risinājums ir nedarīt neko. Tikpat vienkāršs risinājums ir bēgt, taču tas, salīdzinot ar nekā nedarīšanu, sniedz lielāku gandarījumu, jo rada viltus iespaidu, ka lietas labā kaut kas tomēr tiek darīts, un tikai retajiem pietiek drosmes stāties pretī savām problēmēm un varonīgi uzņemt dzīves radītos triecienus.

Brālis stāsīja, ka kāds čalis no stradiņiem esot sarakstījis grāmatu. Radās liela interese par to, kādas grāmatas raksta studenti, mani vienaudži.
Četri jaunieši visu ņem easy un dara daudz, daudz muļķību, bet viņiem visaz ir jautri!
Iesaku, ļoti iesaku izlasīt!






Dažas kaujas nevar uzvarēt. Bet tas nenozīmē, ka tu tajās nepiedalies.
Ikviens riskē. taču daudz svarīgāk ir atcerēties, ka zināmā brīdī ikviens arī zaudē.















 Vienīgais, ko jebkad esmu vēlējies,- izdzēst no savas dzīves dažus mēnešus un notikumus. Nedomāju, ka tas būtu par daudz prasīts. Bet varbūt es saņēmu to, ko biju pelnījis. Varbūt iepriekšējā dzīvē biju pastrādājis ko šausmīgu, par ko bija jāmaksā šajā dzīvē. Lai gan tam nav nekādas nozīmes. Bet, ja tā, es labprāt būtu gribējis zināt, par ko maksāju.


Šī un akstāk minātē grāmata- "spēle ar nullēm" precīzi der aprakstam, ko parasti sniedzu, kad kāds jautā, kādi notikumi risinās grāmatā: "standarts, kādu novāc un tad atrisina, kas, kapēc un kā novāca upuri". Šādas gāmatas parasti izvēlos brīžos, kad dzīvē galīgi neiet, tad var vismaz aizbēgt no realitātes, ātri ieslīgstot grāmatas saturā.









6/10

Šokē!
Bet neieisaku, ja neesi plānojis nokļūt Indijā vai Pakistānā, pārāk sīki un deatlizēti apraksti. Šo grāmatu izvēlējās lasīt mana latviešu valodas skolotāja, pēc maniem ieteikumiem, jūtos lepna, ka viņa lasa kaut ko ko es iesaku viņai, jo parasti jau ir otrādi- es lasu to, ko viņa iesaka man!


Uz Zemes viss nepārtraukti pārveidojas, jo Zeme ir dzīva... un tai ir dvēsele. Mēs esam daļa no šīs dvēseles, un tomēr mēs gauži reti pamanām, ka tā rūpējas par mums.

-Un kādi ir pasaules lielākie meli? -aitu gans, gluži samūlsis vaicāja.
-Tie ir šādi: dzīvē pienāk brīdis, kad mēs vairs nevaram ietekmēt to, kas ar mums notiek, un mūsu dzīve nonāk likteņa varā. Tādi ir pasaules lielākie meli.

Iedvesmo un liek padomāt.









                                                                    Tas būtu smieklīgi, ja tomāti
par melonēm gribētu kļūt.
Tas ir pārsteidzoši, cik daudz
cilvēki nevēlās būt par tiem, 
kas viņi ir-
kāds gan labums smieklīgam būt?

Vissvarīgākais šajā dzīvē- tas, kas nosaka mūsu gājumu,- nekad nerāda savu seju.

..daudz sliktāk par badu vai slāpēm, daudz sliktāk par darba zaudējumu vai mīlas mokām, daudz sliktāk par izmisumu sakāves priekšā- daudz sliktāk par to visu ir saprast, ka nevienam, pilnīgi nevienam šajā pasaulē tu neesi vajadzīgs.

Šī gan iz superjauka, te- blogā visu grāmatu varētu uzrakstīt, katrs stāsts liek aizdomāties par lietām, kurām ikdienā nekad nedomāju.
Manuprāt, lieliska grāmata, ko izlasīt gada nogalē, lai smeltos spēku un iedvesmu nākamajam gadam, sapurinātu sevi un saprastu, ka viss ir tavās un tikai tavās rokās!

Es arī gribētu lasīt, tikai man tam neatliek laika- ik pa reizei dzirdu. Ja tu gribētu- tev būtu. Atrunas var atsast jebkurā dzīves situācijā, bet ja vēlas iemeslus, lai darītu- arī!:)
Nekad nelasi, ja tev nepatīk, iespējams tev jāmācās, jāsatiekas ar draugiem, jāskatās televizors vai jāspēlē datorspēles. Nekas no tā nav sliktāks par grāmatu lasīšanu- tavā gadījumā pat labāks, bet tikai ar tādu noteikumu, ka patīk tas, ko dari!



trešdiena, 2012. gada 28. novembris

smejies vai raudi, bet tā tas ir!

Vienmēr būs kāds, kas kritizēs un kas to tik vien māk. Cilvēki, kuri nepārkāps savu iztēles aprobežotību un kuriem nav nekā vairāk par viņu garlaicīgo viszinību.
Der arī atcerēties, ka citu vērtē vien pēc tā, kas tev pašam iekšā ir.
Jāatceras arī, ka Zemeslode griežas ap sevi un Sauli, ne ap tevi, samierinies ar to. Vari būt lieliskākais sev, bet ne visai pasaulei!

otrdiena, 2012. gada 27. novembris

tā notiek

   Katru dienu, mirkli, nanosekundi pasaule mainās, cilvēki maina cits cita ceļus.
   Kāds viegli, uz pirkstu galiem, pārskrien pāri cita dzīves takai, kāds pārbradā pāri izpostot ne vien cilvēka iemītot taciņu, bet sagandējot visu prieku iet tālāk.


   Tikai esot vistumšākajā un dziļākajā aizā iespējams novērtēt spožo, silto Saules gaismu, plašo skatu uz pasauli un zilās debesis virs galvas, kas gaida tur tālu, tālu augšā.
Tikai tas, kas līdz aizas dziļumiem nolaidies, blakus bijis un roku pasniedzis būs cienīgs blakus kalna virsotnē stāvēt. Es vairs nebūšu tā naivā meitene. Es visu atceros, visu- to der atcerēties, tev, mans draugs, jo tad kad pūļa vidū noskumis stāvēsi, iestidzis uz vietas, nedomā, ka neredzu tevi, tikai atceries to brīdi, kad vēlējos, lai blakus stāvi, ne lai te mūžam paliktu, bet lai būtu un roku uz pleca uzliktu kā pēdējo vēsti, ka tomēr vienalga par mani tev nav, bet tu neatnāci. Tad vairs neko man nejautā.



svētdiena, 2012. gada 4. novembris

pa-tiesi

    Reiz, ejot pa Akbaras pilsētas galveno ielu, vīriešu un sieviešu grupiņas sāka gudro apsaukāt. Tā vietā, lai izliktos neko nedzirdam, gudrais pagriezās pret pāri darītājiem un svētīja tos.
    Kāds vīrietis ierunājās:
    -Tātad, cita starpā, tu esi arī kurls. Mēs tevi apsaukājam neglītiem vārdiem, bet tu atbildi ar svētību!
    -Kats no mums var piedāvāt tikai to, kas viņam ir,- atbildēja gudrais.


Padomā par to!

svētdiena, 2012. gada 21. oktobris

brīvas dienas!

  
Brīvdienu- īsu nebija bijis tik sen. kas ir īstas brīvdienas? Tad, ka esmu mājās:)
Viss sākās ceturtdien, kad dodoties mājup pa ceļam nolēcu ar gumiju. tik vienkārši. Tik superīgi. Tik skaisti. Gribu vēl un vēl!


Un tad sākās manas brīvās dienas, bez sociālajiem portāliem. Ar daudz smaidiem, mīlestības, siltuma un māju sajūtas!
Divi draugi. Tādi mīlīgie.


 Galvenais, lai kājas siltas!?

 Es un mani draugi, jeb mana lieliskā māsa!
 īstenībā kastaņi ir baigi smieklīgie!

 Tikai pa manas istabas logu.

 Mans mīļākais suns, kaut visi tā priecātos mani satiekot!
 Aiviekste.
 Tik parasti....
Man tas likās visus astoņpadsmit gadus, līdz šim mācību gadam.
nu man tas ir skaistums, ko tik dažreiz redzēt ļauts!
 Uzaugu starp puikām. Tagad, man ir māsa. Bet kad biju maza, man kaimiņos dzīvoja tikai čaļi un man arī nav nevienas māsīcas- tikai brālēni. Nu tā es biju ganksta un mēģināju turēt līdz brālim un brālēniem. Tā mēs bunčus cēlām- tik labi, ka pēc padsmit gadiem pat vēl trepes saglabājušās!
Lepnums!
 Lauki.
Mīlu.
Bagātības.


 es dažreiz gatavoju, vai pareizāk sakot palīdzu gatavot!


 Labrīt, mājas!


 Lapu lapas
krāsu krāsas
 Siltums- rītā




 Dažreiz nākas uzzināt ko jaunu- tās ir ēdamas!










 Vitamīni!

Svētki!




šīs bija lieliskas brīvdienas!

sestdiena, 2012. gada 13. oktobris

Siguldas pusmaratons!

Lai gan šoreiz pusmaratons nesagādāja tādas emocijas, kā iepriekšējais(tās tomer bija mans pirmais), tomēr emocijas bija pozitīvas.


Sākumā likās, ka nepatiks skriet apļus, tomēr tas izrādījās diezgan forši, jo varēja satikt un atbalsīt draugus trasē, tas bija tāds riktīgi labais. Pēdējajā aplī, protams, ka miru nost un nāca domas par apstāšanos, tomēr kaut kā paliku pie pilnā saprāta un neapstājos. Noskrēju par 4 minūtēm ātrāk, kā Nordea, tomer pašai likās, ka rezultāts būz daudz sliktāks.



bieži nākas dzirdēt jautājumu: "Kura tu paliki?"

Pieņemšu, ka skrienu skrējienā, kurā ir 582 dalībnieku un palieku 365 ar rezultātu 50:23. Un tagad Pieņemšu, ka skrienu skrējienā, kurā piedalās 3043 dalībnieki un palieku 2503 ar rezultātu 48:01. Tad jau var pieņemt, ka pirmajā gadījumā, esmu noskrējusi labāk, jo esmu labākā vietā, jā pareiza, ļoti pareiza loģika turpiniet man uzdot šo jautājumu!




Pa manam, tas, kurš finišē pirmais nemaz nav labāks par to, kas finišē pēdējais! Galvenais, lai patīk tas, ko dari! Ir resni cilvēki un ir tievi, viņi var ēst tik pat daudz un tik un tā būs tādi paši. Tas pats ir ar skriešanu, katra organisms ir savādāks un nav pareizi visus vienā mucā likt. Svarīgākais skriet, piekš sevis, ne kāda cita(skrienot prieks citiem tālu tik un tā nevar tikt). Kāda jēga noskriet visātrāk, bet nejusties labi, nejust nekādu piepildījumu- jēga nekāda. Labāk noskriet pēdējajam un just sevī to forši sajūtu- jā, es noskrēju, es to izdaiju, tas bija lieliski- daba, dalībnieki, atbalstītāji. Un tad trenēties un ar katrām sacensībām ņemt pa laika minūtei nost! TAS IR SUPER!










Pirmajā pusmaratonā es skrēju viena, bet šajā man pievienojās pāris tuvākie. Cerams, ar katur reizi skrienošo draugu būs arvien vairāk!

Ir lieliski dzīvot, ja ar mīļajiem ir vienādas intereses un vecāki tik ļoti atbalsta un lepojas!













Startā ar draudzeni spriedām par kādu vīrieti ar totālu alus vēderu: "hmm, šitādi arī skrien?". Vēl nodomāju cikās nez viņš noskries. Pats labākais bija tas, ka viņš finišēja ātāk par mani. Nu ko, izksatam nav nozīmes, VISU IZŠĶIR RĪCĪBA!



sestdiena, 2012. gada 6. oktobris

Aiziet!

Vairumam cilvēku neinteresē pašizziņa. Viņiem neienāk prātā doma, ka var pūlēties izmantot gribasspēku vienīgi dzīvesprieka dēļ un kāds, lai izzinātu pasauli, ir apsēsts līdzīgi garam, kas risina mīklas tikai savam priekam. Nē. Darbam esot jābūt praktiskam, tulīt pielietojamam, un tam tūlīt jādod labums. Viņus neinteresē skaidra doma, tīra piepūle, nevainīga zinātkāre bez praktiskiem secinājumiem.




Es neiekārtoju savu dzīvi, es dzīvoju- un, proti, tikai tagad un tikai vienreiz.

otrdiena, 2012. gada 25. septembris

ielās

Es biju sporta spēlēs, tur man pielipa kāds pertīgs, bet jāatzīst diezgan tiešs situācijas apraksts- man pajāt! Man katrā ziņā nav pajāt, vismaz parasti nav....
Tomēr šodien es izgāju skriet ar domu- man pajāt!
Klepu, asinstulznas, stulbos rajona krievus, kas skrien pakaļ, slinkumu, sāpes un galvenais domu, ka nevar! Nolēmu tam visam uzmest!
Tieši tādēļ, man vajadzēja tempa turētāju, jo lai gan stulbi atzīt pati sevi vēl nevaru piespiest skriet mirklī, kad šķiet- viss baigas, tāpēc devos ielās ar brāli.


Parasti es varu runāt pat 20km, tomēr šodien jau pēc pirmajiem 500 metriem knapi pa vārdam varēju izdvest, tas vien norāda uz to, kāds bija temps. Sprintā skrēju pāri pie sarkanajiem pēc Mārtiņa:"kapājam", bet paliku ielas malā pēc rāviena aiz rokas, labi sapratāmies! pēc katrām kāpnēm, man vajadzēja daudz uzmundrinošu vārdu lai atsāktu ierasto tempu. Prātā arī vairāk kā desmit reizes nemanot iezagās vārds nevaru, bet tajā brīdī iedomājos, kas notiktu, ja kāds dzītos pakaļ, protams, ka skrietu ātrāk, tātad- varu!Laikam jau vēlos sevi nevajadzīgi saudzēt, tomēr tā darot,  nekur tālu netikšu, bet es gribu tik, pakāpties. Tātad- ir jāmēģina un tad varēs!
Pēdēkā kilometrā.
Mārtiņš :"Varēsi ātrāk?"
Uzreiz galvā iešāvās doma:"tak nevaru, jau tā knapi velku, tad vēl pāris slēpto domu un saprotu- Ildze tu nepareizi domā"  atbildu:"Vienmēr var"
Mārtiņš(smaidot):"Pareiza atbilde!"
Un tā es turpmāk pieiešu lietām, vismaz mēģināšu.
Jāpiezīmē, ka Mārtiņām nācās mani stumt, lai būtu normāls tempiņš, kā arī pēdējos 100 spirnta metrus knapi elsoju.

Dzīvokļa biedrene teica:"Mārtiņš izskatās laimīgs. Ildze- gandrīz dzīva."
Tā tas arī bija.

Tomēr pēc aukstas dušas, paris apelsīniem un litra dzērveņu sulas, jūtu, ka dzīvoju, ne vien eksistēju!




Kas ir nevaru? Nav tāda nevaru. Ir negribu, man tas nav vajadzīgs, neesmu gatavs, nepatīk, negribu pielikt pūles, lai varētu!
Ir tikai jautājums: "Cik tālu tu esi gatavs iet, cik lielas sāpes esi gatavs paciest un cik laika veltīt?"

piektdiena, 2012. gada 21. septembris

"-Ja esi atradis ko tādu, kas veidots no tīras vielas, laiks to nesabojās. Un tu varēsi atgriezties kad vien vēlies. Bet, ja tas, ko tu atrodi, ir bijis tikai gaismaz zibsnis, zvaigznes uzliesmojums, atgriežoties tu nesastapsi neko"/Paulu Koelju/

Tik daudz gaismaz zibšņu, tik daudz zvaigznes uzliesmojumu.
Katrs redz pasauli tādu, kādu vēlas to redzēt un katrs ir tik laimīgs, cik vēlas būt.
skatos vienkāršāk. redzu skaistāk. jūtos labāk.

svētdiena, 2012. gada 9. septembris

jaunais

   Jau vairāk kā nedēļu īstās mājas ir nomainītas pret Matīsielasmājām. Nepierasti, dīvaini, interesanti vēljoprojām. Bet patīk. Cenšos iedomāties lietas, par kurām varētu pasūdzētis un nav, tiešām nav par ko, tik ļoti neraksturīgi man.
   Universitātē, vismaz pagaidām, viss ir okey. Ļoti pārsteidz tas draudzīgums, gan no vecāko kursu studentu puses, gan no pirmā kursa studentiem. Vienkārši un atklāti.
   Ir lietas, kas nemainās un lietas, kurām nemaz nevajag mainīties- tās pat nav lietas, tie ir cilvēki, smiekli un sajūtas. Kaut kāda konstante, kas maninoties apstākļiem neizskaidrojamā kārta nepazūd un nemainās- draudzība.
   Ja jautā, kas jauns tad no šīs nedēļas tā spilgti atmiņā iespiežas trīs notikumi: Vecrīgas apmeklējums, basketbols un pusmaratons. Par pirmo neko, smieklīgi un traģiski. Neesmu nekāda baskatbola fane, pat nesekoju tam līdzi, tomēr jāatzīst, ka Latvija- Gruzija spēle man patika, jo sanāca vērot klātienē. Es jau nesaku, ka kāda cita spēle man nebūtu patikusi, gan jau arī cita patiktu, jo no baskatbo galīgi neko nesaprotu. Bija vienkārši forši, it īpaši ar traku baskatbola fani blakus!:) Pusmaratons, jā pusmaratons, es tam atkal pieteicos. Nē, es tam tiku pieteikta. Labprātīgā piespiedu kārtā. 13. oktobrī Siguldā- tur es skriešu. treniņu nav bijis, es neesmu gatava un man ir bail, bet nu ko iespējams šī izgāzšanās(ja tāda notiks) ir vajadzīga, lai saprastu, ka tā turpināt nevar. IR JĀIET UN JĀDARA, saņemies, Ildze!
Satikti skolasbiedri un sirdsdraudzenes trešajā septembrī! Tak smieklīgi!
Matīsa ielas burvības. Puķuzirņi. Vienkārši jauki dzīvokļabiedrene, kas rūpējas, lai nenokavētu studijas/darbu. Ķeru ballīti Matīsa ielā sēžot uz palodzes. Arbūzi ar karotēm un tikai!



pirmdiena, 2012. gada 27. augusts

pasmaidu!

  Varētu skumt par to, ka laiks jau ir rudenīgs un vasara neatgriežas un tad vēl par to, ka tūlīt skola un par neveiksmēm, un par to, ka nesaproti. Labāk pasmaidīt par skaisto saulrietu, skaistajām puķēm vāzē, svaigo ieelpoto gaisu mežā un saulīti, kas silda pat priežu ēnā.

Es varētu skumt par to, ka līdz skolai ir tikai 6 dienas, bet vēl joprojām man nav ne mazākās nojausmas, kur dzīvošu. Es vispār par to jau varētu krist panikā, raudāt un dusmoties(ļoti iespējams, ka ja šāda situācija būtu notikusi pirms gada es tā arī darītu). BET es izvēlos mazliet pasmaidīt un nodomāt- hmmmmm, viss notiek uz labu, man tajās kojās noteikti nevajadzēja tikt, ja jau kaut kādā mistiskā kārtā tur netiku. Viss, kas notiek notiek uz labu.
Nezinu cik ilgi tas turpināsies, bet pašlaik ir iestājies tas periods, kad atrodu sīkumus, mazmazītiņos notikumus, par ko pasmaidīt. Daudz vairāk novērtēju savu mazo māsu un to, cik pozitīvisma viņa dod. Mācos no mazās, prieki, prieki, prieki un laime par vismazākajiem sīkumiem, tomēr tā tak' dzīvē vieglāk, priecāties par visu!

Ahhhhh pārāk saraustīti un personīgi, bet tāda nu es esmu!
Varbūt rīt būšu pavisam cita Ildze!

Un tad es vēl pasmaidu, jo var palaiskoties pļavā un vēl neraizēties par uzdotajiem mājasdarbiem!
pasmaidīt par superjauku krustmāti, kura pērk drēbes un vēl ar mīlīgu mincīti.
pasapņot par lielajiem sapņiem un mazajiem, kas tūlīt, tūlīt jau tā nemanot būs sasniegti!
vēlreiz pasmaidu, jo vēl ir pāris dienas trakulībām, laiskām pēcpusdienām un negulētām naktīm!