Ir 8. jūnijs, vakars. Esmu nekurienē. Miers un klusums apkārt- neaprakstāms. Tur es sēžu, pie loga uz balta ķeblīša un domāju. Ar savām domā stundu un divas. Par nākotni- priekšā bezgalīga tumsa, galu tiešām neredzu.

Tur es sēžu. Sēdēšu vēl un vēl- klusumā, vienatnē un mierā.

Rīt viss beidzas, nu beidzies jau kādu laiku, bet oficiāli- tieši rīt. Kā uz kāzām. Kleita ir, bet līgavaiņa nav. Es nevaru aiziet, ja nav kur iet. Un nav, bet jāiet ir.

Stāvēšu. Atlaista, bet ne gatava iet.

Don't wish for it, work for it!

 Manas dzīves dienas likās garlaicīgas un nevērtīgas, katru mirkli gaidīju kaut ko, kas notiks rīt, parīt vai pēc gada.Es skatījos uz tavu, tavu un tavu dzīvi, kas likās tik ļoti interesantas un aizraujošas.
Jau kopš pamatskolas ik pa laikam skrēju, nenopietni, ar vairāku mēnešu atstarpēm, īsas distances. Man patika skriet. Katru dienu es sev teicu, ka nu jā, nākošnedēļ es sākšu nopietni skriet, vai tad, kad būs labs laiks- skriešu, un tā dienu no dienas, gadu no gada.

Tomēr 2011. gada oktobrī, kaut kā nemanāmi sev neko nesolot sāku skriet, sākumā tās bija 3-5km garas distances. Man iepatikās arvien vairāk, es neteicu, ka šodien ir auksts, līst lietus vai jāmācās, es nemeklēju attaisnojumus, lai neskrietu, es gāju un skrēju, jo tas bija tieši tas, kas man tajā brīdī bija vajadzīgs. Ar laiku sāku skriet biežāk, arī distanču garumus palielināju. Šī gada janvārī pieteicos Nordea Rigas maratonam uz pusmaratonu(21,097km) es skaidri zināju, ka tik daudz noskriet nevaru, tāpēc skriešanai bija jāsāk veltīt vairāk laika, to arī darīju. Skrēju viena un kopā ar paziņām, draugiem. Apmēram aprīlī sapratu- jā, es varēšu noskriet pusmaratonu.

Lai sagatavotos pusmaratonam 2012. gadā esmu noskrējusi 290,12km

Tad pienāca tā diena- 20.maijs. Skrējiens sākās 9:30, par to man bija ļoti bail, domāju, ka nevarēšu normāli paskriet, jo parasti skrienu vakaros, nakts ir mans laiks, ne rīts. Sākumā skriet bija viegli, jutos ļoti labi. Ļoti patika tas, ka skriešanas koridori gandrīz visas distances garumā bija blakus un skrienot varēja redzēt skrējējus, kas ir man ir priekšā. bija interesanti, visu laiku skatījos, vai kaut kur nav kāda pazīstamā, lai pasveicinātu un uzmundrinātu,kilometri pagāja ātri. Bija ļoti karsti, sāpēja galva un kājas, tomēr centos par to nedomāt, taču 17km mani piemeklēja kaut kāds lūzuma punkts, kilometru atzīmes vilkās, likās, ka jau ir noskrieti 2km, bet noskriet bija tikai 1km. 18-tajā km pirmo reizi skrējiena laikā ienāca prātā doma, ka varētu apstāties, likās, ka visssssssssss- es vairs nevaru, es tiešām vairs nevaru, man ir karsti un sāp, ļoti sāp. Tomēr es nebiju atnākusi zaudēt, zaudēt sev, es to vienkārši nedrīkstēju pieļaut, tāpēc skrēju, ignorēju visas domas savā galvā, kas kliedza- tu vairs nevari, es vienkārši turpināju:) 19-tajā km nāca otrā elpa un pēdējie 2km bija daudz vieglāki kā 17-tais, 18-tais, neizpalika arī finiša sprints.

 Mans laiks- 02:22:00,91. Tā, kā šis bija mans pirmais pusmaratons, man protams bija uzstādīts mērķis, kuru paveicu, tomēr tas nebija laiks, tāpēc esmu apmierināta. Pasākums bija neaprakstāmi pozitīvs, ļoti emocionāls un izdevies. Kaut kas neatkārtojams, neaprakstām un neaizmirstams.

Ja kāds pirms gada man būtu pateicis, ka jebkad dzīvē spēšu noskriet kaut vai 10km, es neticētu un vienkārši smietos, kaut kas nereāls, neiespējams. Daudzi saka, ka nekad to nevarētu, es arī tā teicu. Padomājot tā vienkāršāk- vai tu jebko esi darījis, lai varētu, lai spētu? Pateikt nevaru ir tik vienkārši, apskaust citus, ka viņi dzīvo ne tikai eksistē, domāt, ka kādam tas ir vieglāk kā tev vai man- sasniegt nereālo. Jā, es noskrēju, jo neiesējamo pārvērtu par iesējamu, bet ne jau sapņojot, bet gan smagi strādājot.

Es mīlu skriet un turpināšu to darīt, jo meklēju iemeslus, lai skrietu, ne attaisnojumus, lai neskrietu!

Mans sākums nepieder man, tas pieder kādam, kas mani iedvesmo, kādam, kuru es apbrīnoju!
Atrodi arī tu kādu, kas tevi iedvesmo, varbūt tas esi tu pats?

Pārvērt sapņus realitātē!


LAI IZDODAS!

Aprīlis

Lielais notikums noteikti bija tiesību iegūšana, par to jau vislielākais prieks:)

Noskrieti 94,62km un ar velo nobraukti 34,97km
Izlasīta Annas Gavaldas grāmata "Skaistais izrāviens", kuru vērtēju 5/10, vāks bija skaists, bet tālāk...

Uzspēlējām arī volejbolu, noslēdzās turnīriņš un ieguvām smukas 2. vietas medaļas, tā priecīgi.

Tomēr pēdējā nedēļa bij vislieliskākā kopā ar klases/skolas biedriem: zvejojām, atpūtāmies, smējāmies, mācījāmies un sportojām kopā, bet vēl jau neka nav beidzies, viss skaistais vēl tikai priekšā!:)

Šodien ir tā sajūta, ka esmu viena šajā lielajā pasaulē. Tad es sāku filozofēt un izdomāju, ka patiesībā kā gan var nebūt viens, ja neviens nevienam nepieder. Labāk tomēr nepalika.

Man ir trīs šokolādes, it kā prieks, bet nav pat ar ko dalīties!

Tikai nedaudz labāk paliek atverot Reinholda Mesnera grāmatu "Gājiens vienatnē" un izlasot otro lapaspusi.

Gaidu to dienu, kad arī man tas izdosies!

Tiesības

    Lai gan parasti ceļos pēdējā brīdī šorīt biju jau augšā pus septiņos. Miegs nenāca, jo bija ļoti liels uztraukums. Tas tiki normāli pirms braukšanas eksāmena. Astoņos devos vēlreiz izbraukt figūras. Tad devos uz Gulbeni un 9:45 sākās mans eksāmens.
    Izfeilojos jau pirmajos 30 metros, bet nu labi, ka tas vēl skaitījās pie izmēģinājuma aplīša.
    Kā otrā figūru dators man izspēlēja... nu, protams, gabarīt vārtus. Domāju, jā forši, visstulbākais jau iekrīt tieši man. Tomēr par lielu pārsteigumu man pašai abas figūras izbraucu ar pirmo.
   Pašā sākumā inspektors nobremzē, domāju, ka esmu izkritusi, bet tomēr nē, man paveicās. Tā jau viss gāja diezgan normāli, līdz brīdim, kad divas reizes noslāpēju pie stop zīmes un divas maximas kalniņā. Biju pārliecināta, ka esmu izkritusi, jo abas reizes aiz manis bija arī normāla mašīnu rinda. Bija pilnīgi vienalga kā es tās beigas nobraukšu, tik domāju jau uz kuru dienu lai atkal piesaka eksāmenu. Kad apstajāmies pie csdd instruktors pasaka, ka eksāmens ieskaitīts. Man tāds wohhhhhhhhhhhhhhoo. Tad sekoja 5min gara morāle, kur visu laiku tikai teicu: mhm, jā, es saprotu, bet man bija mazsvarīgi, ko viņš tur skaidro, jo es jau domāju, kā vīlēšu pa ielām.

 Četras ballītes ballējies- vienu brauc:)

plus

Man patīk šī vieglā sajūta. Šodien ir labi vienkārši būt.

Mīlestība un naids Raiņa lugā "Uguns un nakts".

  Jūtas un naids vienuviet- tā notiek bieži. Arī Raiņa lugā "Uguns un nakts". Luga "Uguns un nakts" sacerēta 1905. gada revolūcijas priekšvakarā. Ierosmi lugas sarakstīšanai Rainim deva tajā laikā izsludinātais operu libretu konkurss. Lugā tēlota tautas brīvības slāpes, mīlestību pret dzimteni, mājvietu- Latviju. Naids lugā tēlots pret tautas apspiedējiem un nicinātājiem. "Mainies uz augšu!"- šie vardi kā aicinājums un atgādinājums vijas cauri visai lugai.
   Lugā tēlota Lāčplēša mīlestība pret Laimdotu. Tas nav jāsaprot burtiski- vīrieša mīlestība pret sievieti. Ar Lāčplēša tēlu autors simbolizē tautas masu varoņspēku, tautas brīvības mīlestību, savukārt, Laimdota simbolizē Latviju- tautu. Kā gan Lāčplēsis varētu nemīlēt Laimdotu, ja tam tik tuva un dārga dzimtene?
   Spīdola luga simbolizē tautas radošo garu, tautas apziņu. Viņa sākumā mīl Lāčplēsi, bet tad, kad Lāčplēsis Spīdolai netic un nerespektē viņu, Spīdolas mīla pāraug naidā. Dzīvē tā arī notiek- cilvēku domām nesakrītot, simpātijas pāraug nepatikā un naidā. Ne vienmēr ir viegli respektēt un rast kompromisu ar tiem, ko mīlam, bet tas ir jāmēģina, it īpaši tad, ja mērķis ir viens- brīvība.
   Lugā norisinās cīņa starp Lāčplēsi un Melno bruņinieku. Lāčplēsis jau pašā lugas sākumā Spīdolai atklāj savas dzīves uzdevumu: "Es esmu sūtīts karotājs pret elli; Tas man no Laimes lemts." Melnais bruņinieks simbolizē gan vācu iebrucējus, kas 13.gs. nostiprinājās Latvijā, gan tos tumšos reakcijas spēkus, kas jebkurā zemē vēršas pret darba cilvēkiem. Melnajam bruņiniekam ir pārliecība, ka darba cilvēkiem "mūžu mūžos nolemts snaust". Taču Lāčplēsis nekad nedomā padoties- ļaujot Melnajam bruņiniekam gūt virsroku un uzvarēt, tauta cīnīsies līdz pēdējam par savu zemi un dzimteni, parādot mīlestību pret to.
   Mīlestība mūs vieno, naids- šķir. Lai taptu un pastāvētu mīlestība, ir jāsaprot otrs. Lai naidu pazudinātu...nē, tas nav iespējams. Naidā ir arī kaut kas labs- tas liek iet un cīnīties, celties un krist- šajā gadījumā Raiņa lugā "Uguns un nakts" strādnieki cīnās par brīvību un taisnību. Jau sen apspiestie un izkalpinātie darba cilvēki ir cēlušies cīņai par brīvību. Paiet laiks, un ceļas citi varoņi, tā ir cīņa starp uguni un nakti, līdz beidzot tumšā nakts tiks salauzta. Lugā risinātā problēma ir aktuāla joprojām arī 21. gs. pastāv netaisnība, liekulība un apspiestība, bet es ticu, ka nāks vēl daudz tādu varoņu kā Lāčplēsis un tautu atbrīvos.

Marts

Pirmajās divās marta nedēļās noskrieti 46km. Trešajā nedēļā satraumēju kāju un ceturtajā slimoju ar parasto saaukstēšanos.
 Tomēr visā mēģinu ieraudzīt labo. Slimošana saskatīju daudz plusu, pat pārāk daudz:

• Beidzot var izgulēties, celties cikos vien grib, vai vispār necelties
• Daudzi nāk cienos un nes vis kko garšīgu
• Ir ļoti daudz laika, lai lasītu grāmatas
• Kā arī laiks pārdomāt sapņus, ieceres un mērķus.

Izlasīju Jana Bergrata grāmatu "Nāvējošā enerģija"  7/10, dažviet ļoti aizraujoša, dažviet pārāk daudz mistisku, nesaprotamu jēdzienu un datu par Eiropas Savienību.



Bija arī traka ballīte, kurā sanāca arī džipu pastumt, džeki teica, ka nekad tādas meitenes nav redzētas, kas pat džipus stumj un kamaziem skrūves pievelk, tādas nu mēs ar Santu esam, patīk jums vai nē. Kā arī salauzu gultu, es tiki skreju lēcu un bļāvu wohooooo, bet nu visi ļoti smējās daudz nedusmojās.

Lai piepildītu sapņus jāiegulda liels darbs, tomēr tas ir tik neaptverami, ka pirms kāda laika tas, kas likās neiespējam, tagad liekas jau sasniedzams:)

Veiksmi Aprīlī, gan man, gan Jums!:)
 

Sajukums

    Diena ar nakti sajukusi. Kā man nepatīk šis režīms, bet tik grūti pārlauzt. Pēc trīs- četrām diennaktīm es vairs nevaru izturēt iešanu gulēt četros. Tāds nogurums un bezspēks, jābeidz mocīt organisms, bet nav tik viegli pieradumu lauzt.
  Pēdējā laikā galīgas muļķības daru. Es jau it kā parasti runāju un tad domāju, bet nu pēdējā laikā es tā daru nu ļoti, ļoti daudz. Visādas nepatikšanas un problēmas sastrādāju, no kā ciešu gan pati, gan citi. Mēģināšu laboties.
  Priecē tas, ka nu jau skrienot un aizverot acis, liekas, ka ir vasara. Skrējieni ir tik interesanti, it īpaši, ja katru reizi skrienu ar kādu citu. Tā skrienot un parunājoties tomēr tik daudz jauna uzzinu par draugiem, tādas interesantas sarunas raisās tikai skriešanas laikā.
  Parasti ir tā, ka pavasari gaidu, bet šogad tas ir atnācis pat negaidot, vienkārši ir un viss, tas tā forši. Drīzumā jau jādodas izbraucienā ar riteņiem un jāsāk darīt visas citas foršās lietas, ko var darīt pavasarī, bet nevar darīt ziemā.

Paldies!

 Cik ļoti es novērtēju īstos cilvēkus īstajā laikā ar atbilstošiem vārdiem. Pirms pāris stundām mans garastāvoklis bija zem nulles, domāju, ko ar šādu garastāvokli iesākšu brīvdienās. Nu jau viss ir daudz labāk, rīt no rīta stādīšu brīvdienās darāmo lietu plānu un tad jau varēšu sākt darbu izpildi! Ir tādi cilvēki, kam vienkārši sanāk man uzlabot garastāvokli un viss!

JĀ!

 Man patīk pavasaris, sniegpulksteņi, Lieldienas, pūpoli, silts laiks, saules stari istabā no rītiem un sauss asfalts, bet man riebjas skriet pa gaismu. Nu jau vakari paliek arvien gaišāki un gaišāki, vai nu būs jāskrien pa nakti, vai arī jāmēģina pierast skriet pa gaismu.

Nāk brīvdienas, kas šogad tuvojas  neticami ātri. Esmu nolēmusi sastādīt darāmo lietu sarakstu, savādāk lai cik garas, garlaicīgas vai jautras būtu brīvdienas, vienmēr, pēdējā dienā izskan teikums: atkal nekas nav izdarīts! Šoreiz tā nebūs... cerams.

Savādi- lietas par kurām senāk varēja cīnīties līdz pēdējam, tagad liekas tik mazsvarīgas. Šī mācību gada laikā kaut kā ļoti mainās gan manas intereses, gan skatījums uz dzīvi.

Februāris

 21 dienas laikā noskrieti 46km, es martā labošos!

Lasu to pašu grāmatu ko janvārī, domāju tās pašas domas un daru tos pašus darbus- izklausās diezgan garlaicīgi. Martā esmu paņēmusies piebremzēt ar sociālo tīklu lietošanu, jo izlasīju rakstu par atkarību no tiem- palika reāli bail. Lai ieviestu jaunu paradumu nepieciešams paradumu veikt 21 dienu pēc kārtas, ieteicams tajā pašā laikā, centīšos ieviest kādu jaunu, labu paradumu:)

Nekad nebūtu domājusi, ka sastapšanas ar domubiedriem varētu izraisīt tik pozitīvas emocijas. Skrienot satiku vēl kādu-kādus, kas skrien. Jauki, ka ir vēl kāds, kas nebaidās no aukstuma, saaukstēšanās, sniega un  izvēlas sevi pilnveidot tieši skrienot!



Dzīve nebeidz pārsteigt- esmu iesaistījusies vai iesaistīta(īsi nesaprotu) kādā noslēpumainā lietā. Man ir bail un jautri vienlaicīgi. Cerams, ka viss beigsies ātri un bez starpgadījumiem vai arī turpināsies...

Un tagad visi PASMAIDA, jo dzīve ir lieliska!

Gredzeni

 Nedēļa burtiski paskrēja. Attapos sestdienā. Katru dienu bija mēģinājumi, mēģinājumi un vēlreiz mēģinājumi. Varēja vienkārši atnākt mājās un atslēgties no noguruma. Piektdien jau bija tā, ka prāts vairs vispār nestrādāja, viss notika automātiski, likās, ka zinām jau visu scenāriju no galvas. Bet nu, protams, ka sajuka tās vietas, kuras likās, ka tiešām zinu riktīgi labi.Viss pagāja tik ātri, bet man patika. Nu man ir gredzens pirkstā un ir labi:)

  Lai gan mēģinājumi bija gari un nogurdinoši atskatoties uz visu kopumā atceros tik daudz smieklīgus, mīļus un foršus brīžus, vienreizējākus, nekā pašā Gredzenu vakarā.
  Tomēr šī nedēļa bija tieši tas, kas vajadzīgs. Sapratu daudz lietas, ko iepriekš neapzinājos. Man ir lieliskākie klasesbiedri un paralēlklasesbiedri kādus vien var vēlēties, nopietni, viņi ir super:) Lai gan citus zinu 12 gadus, citus vēl vairāk, citus mazāk, tomēr šajā nedēļā es viņus visus iepazinu vēl labāk. Tas bija kopīgs skrējiens cauri dusmām, asarām, neziņu, neizpratni, smaidiem, smiekliem un nopietnībām, kuru mēs izturējām godam.
   Lai gan nedēļa bija laba, tomēr man tik ļoti pietrūka ikdienas. Tagad es apzinos, kas man ir tik svarīgs un kas man tiešām pietrūkst, ja tiek atņemts, kau vai tiki uz nedēļu. Nu es varēšu mesties iekšā savās sirdslietās atkal ar jaunu sparu un gribasspēku.

Šorīt pamodos, paskatījos uz gredzenu pirkstā un nodomāju- esmu laimīga, ka pabeigšu tieši Lubānas vidusskolu un nevienu citu no miljons vai miljards skolām pasaulē!

Prom ir

 Ir cilvēki ar ko parunāt. Ir cilvēki ar ko kopā pasapņot. Ir tādi ar kuriem var pafilozofēt. Arī tādi, ar ko pasmieties. Tādi kas uzklausa.
    Jā, man arī ir tādi draugi. Pāris tādu ar ko pasmieties vai parunāt, bet ir arī tādi ar kuriem kopā var visu.
    Dīvaini paliek tad, ka tik ļoti tuvie cilvēki paliek sveši. Jāļauj tiem iet, jo viņi atnāca lai ko parādītu, iemācītu vai ļautu saprast. Tas ir tik ļoti grūti palaist, lai iet. Es parasti rauju atpakaļ. Ceru, ka ir arī tādi, kuri neaizies nekad!

  Ejat, ja gribat, bet atpakaļ vairs nenākat!

atklājums.secinājums.notikums.ārprāts.skaistums.

  Cilvēks dienā cauri prātam izlaiž vidēji sešdesmit tūkstošus domu. Uzrakstot savus veicamos darbus un mērķus uz papīra, tu tādā veidā dari zināmu savai apziņai, ka šīs uz papīra izliktās domas ir daudzkārt svarīgākas par atlikušajām piecdesmit deviņi tūkstoši deviņsimt deviņdesmit deviņām. Tad tavs prāts gluži kā vadāmā raķete sāk meklēt visas iespējas, kā savus uzstādītos mērķus īstenot. Diemžēl, lielākajai daļai cilvēku par to nav ne mazākās jausmas. Man arī nebija. Līdz brīdim, kad sarunā ar kādu bagātu, veiksmīgu cilvēku es jautāju:"Kā tev tas izdevās, kļūt tik veiksmīgam un bagātam?" Viņš atbildēja:"Es mainīju savus paradumus, tas nebija vienkārši, taču tas darbojas lieliski, viens no paradumiem ir- darbus un mērķus rakstīt uz papīra". Tad es tiki pasmējos un nodomāju: kāda gan tam jēga, es taču galvā varu izdomāt, kas man jādara un uz ko man jātiecas. Tagad gan saprotu. Ir gan nozīme, un kā vēl ir! Uzrakstīju lielu mērķi uz papīra,- pirms dažiem mēnešiem tas likās tikpat nesasniedzams, kā Mēness, bet tagad vairs tikai tin nesasniedzams kā Amerika!


Senāk es visu laiku čīkstēju par garlaicību. Dzīvoju no viena notikuma līdz otram. Tagad vairs tā nav, viss ir mainījies. Man ir interesanti, laiks iet ātri un man vienmēr ir ko darīt. Man tas patīk. Ļoti.

Man patīk spontānas idejas. Tieši pateicoties vienai tādai, pagājušonedēļ vēlu vakarā mani izvilka pidžamā no mājas, aizveda uz Lubānas ezeru, tad es aizskrēju līdz laipas galam un apstājos.
 To skatu nevar aprakstīt vārdiem, to nevarētu pat dižākie dzejnieki. Tas bija fantastiski. Zvaigznes, debesis, ezers, plašums, Mēness. To neaizmirst. Par to es mīlu savus draugus, ka viņi man parāda īstās lietas- īstajā laikā.


Nāk Žetonvakars, pagājušonedēļ jau klasē teicu ,ak ne viens vien vēl raudās līdz 25. februārim. Iet galīgi traki. Ir palikušas 12 dienas un mums vēl nav nekā, nu labi, mums ir ideja. Es ceru, ka saņemsimies. Cik ļoti cilvēkus sabojā slinkums, pagaidām izskatās, ka šoreiz tā notiks arī ar mums.

Gribas vasaru, sauli, brīvdienas, jūru. Paskaties ārā, cik skaista ziema, ja tu nespēsi novērtēt to, kas ir tagad, tad tevi nedarīs laimīgu nekas kas būs pēc laika. Negaidi neko, dzīvo un priecājies TAGAD!

-23

  Lai gan termometrs rādīja zem -20, nolēmu aiziet izskriet. Noskrējusi apmēram 500m ceļa malā pamanīju guļošu cilvēku. Tas bija kāds piedzēries vīrietis. Es netaisījos viņu tur atstāt- atļaut nosalt. Tomēr es nestaigāju uz kačalku un man galīgi nav muskuļu tā nu 15 min pūloties viņu piecelt, nekas neizdevās. Labi, ka man ir draugi, kuri nāk palīgā, kad vajag. Tā nu mēs šo vīru trijatā kaut kā līdz mājām aizvilkām, bet lai viņu uzdabūtu uz otro stāvu vajadzēja septiņus cilvēkus- divas meitenes, piecus zēnus! Tā nu pēc 1h garām mocībām vīrs bija nogādāts mājās.Man rokās bija pirkstaiņi un mājos devos sprintā un nu tiiiik labi bija rokas pie krāsns pielikt.
  Ar to es gribēju pateikt- nekad neatstāj cilvēku nelaimē, jo tu nekad nevari zināt kādā situācijā nonāksi pats!

Janvāris

Noskrieti 43km, kas ir daudz par maz, ja gribu to 21-nu trijās stundās. Ir tikai divi varianti: skriet un neskriet, diezgan loģiski. es šomēnes laikam ņemšu "skriet" un centīšos noskriet aukstumu, slinkumu un "svarīgos darbus". Plāna jāieraksta daudz kilometru, brutāli daudz un ja nenoskriešu, tad jāizdomā kāds efektīvs sods priekš mēneša beigām!
Esmu saņēmusies mācībās, tā riktīgi, ka ir tiki viens n/v par matemātikas mājasdarbiem;D Ja es būtu šitā, kā nemaz nav tik grūti, mācījusies 12 gadus, tad būtu... es nezināju, ka tas ir tik vienkārši- saņemties! Šodien vispār bija starā, kad ieraudzīju iegūtos procentus par angļu valodas eseju, izskatās ka tomēr neesmu galīgi pret sienu atsitusies!
Četri mēneši un visssss! es zināju ko gribu, jā tieši tā- zināju! Bet nu es vairs to negribu, neinteresē, vienalga! Nu kā es varu iet lielajā dzīvē, ja manas domas mainās ātrāk kā manai mazajai māsai! Cerams nesāksies panika, bet nu ko tur... Varētu apstādināt pasauli, atļaut man izkāpt un tad kad mans prātiņš būti pieaudzis ļaut man atkal dzīvot tālāk no nākošās minūtes:)

Te ierasts janvāra vakars!
Un vai tad izskatās ka tā mazā, smaidīgā meitenes būtu gatava izlemt, ko vēlas- nu ne jau rīt vai parīt, bet dzīvē, nu galīgi neizskatās!

 Viens mīl vairāk, otrs mazāk- un tā vienmēr, bet ja tā nebūtu tad brīdi no piedzimšanas līdz nomiršanai nesauktu par dzīvi, bet pavisam savādāk!
 Katrs ir viens. Piedzimst viens un nomirst viens. Kam var uzticēties, uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt var tos, kas draugi īsti ir! Paļauties var tiki uz sevi un ja var tikai to, tas jāiemācās! Nav viegli, bet kas gan viegli.
 Es gribu lai iestājas tas brutālais, kad var atslēgties no domām, darbiem un pasaules. Aiziet. Atnākt. Atslēgties. Kaut kas jāsadomā- nežēlīgs, lai iestātos tāds besis, ka viss ir izkačāts.

Pats cīnies, palīdzi, domā, spried un sver,
Pats esi kungs, pats laimes durvis ver.
                                 /Rainis/

Izaicinājums

Šodien ir skaista diena!
Šodien ir izdevusies diena!
   Es tiešām tā nekad nebiju smaidījusi, kā šodien, kad pēc trīsdesmit jautājumu izpildīšanas un pāris minūšu gaidīšanas datora ekrānā ieraudzīju: Jūs esat nokārtojis eksāmenu, jūs eksāmenu pildījāt 9 minūtes un esat pieļāvis 1 kļūdu. Es biju laimīga, tiešām laimīga, nekad nebiju smaidījusi tik plati, tik stulbi un tik ilgi. Beidzot es varu aizmirst par: www.csdd.lv:)
  Bet galvenais stāsts šodien nav par to!
  Pati sevi izaicināju un pati pieņemu izaicinājumu- diezgan smieklīgi.
Tikko ieskaitīju 12ls nordea maratona kontā- pieteicos pusmaratonam(21 097,5m). Tie, iespējam ir visjēdzīgāk iztērētie lati pēdējo pāris gadu laikā. Par to, ka es varētu skriet pusmaratonu iedomājos nejauši un kopš pagājušās nedēļas domāju, vai es to varētu vai nē. Tā nu nolēmu pieteikties, jo ko gan var zaudēt?  Kaut ko jau var zaudēt- slinkumu.toties ko tik var iegūt- pieredzi, dzīvesprieku, izturību, draugus un lielisku gandarījumu! Sākumā domāju pieteikties 10km, tad brālim prasīju, vai es spētu 21km viņš teica: varbūt tagad Tu to nevari, bet ja trenēsies, tad varēsi! Man nav ne mazākas jausmas kādai jābūt taktikai, kas jāvelk vai kas jāēd, es ceru, ka šajos jautājumos kāds man palīdzēs. Man patīk tas, ka man būs jāskrien, varēšu čīkstēt vai nečīkstēt, bet vienmēr būs kāds kas mani izstums pa mājas durvīm un teiks: ej un skrien, pierādi, ka vari, visiem tiem kas netic un galvenokārt jau parādi sev, ka esi stiprāka par slinkumu. Man vajadzēs kādu, kas vismaz nedēļā reizi treniņā skries pus soli man priekšā un es visu laiku mēģināšu skriet blakus. Kādu kas pāris reizes man uzbļaus: NEPADODIES!
Galvenais ir iekļauties 3h! Ceru, ka mani pavadīs mana uzkačātā izturība, lai kuru uzkačatu man vēl ir dotas 199 dienas 11stundas un 22 minūtes! Un, protamas, ceru ka mani pavadīs veiksme, kā nu bez tās. Taču ja līdz 15 maijam vēl joprojām jutīšu ka neesmu gatava mainīšu distances piesakoties un 10km.
   Visus jūsu ieteikumus, kā nenomirt pusceļā un iekļauties laikā, ka arī piedāvājumu skriet kopā un  uzmundrinājumus(kas brīdī, kad lūzīšu būs vajadzīgi, pat ļoti) gaidu dr.lv, vai arī atnāciet ciemos vai piezvaniet, es to novērtēšu!

Veiksmi, Ildze, Tev to vajadzēs vairāk kā jebkad!

tā-nekā

   Bija garas brīvdienas. Pēc kurām, kā jau pēc visām manām brīvdienām, varēja teikt- atkal brīvdienas pagājušas, bet nekas nav izdarīts. Nē, bet tomēr es izdarīju vienu ļoti labu secinājumu-jo vairāk guļ, jo vairāk nāk miegs. Sapratu, ka varētu atpūsties vel un vel, bet nekad nepietiktu un tad jau būtu tā, ka pat no atpūtas var piekust. Sapratu, ka ir jāiet un jādara, jo gribēs to foršo sajūtu, ka kaut kas ir paveikts vai to labo besi pēc treniņiem. Vajag tiki nedaudz piespiesties, nu labi dažreiz daudz un tad jau ir labi:)

 Annukam palika 2 gadi. Viņa ir tāāāāds mazs foršumiņš un dara daudz, daudz blēņu:)

Mūsu draugi pagalmā, pēc tam bija vēl viens!