piektdiena, 2011. gada 30. decembris

Varbūt nezināt, nozīmē dzīvot

   Cik sen neesmu te neko rakstījusi, pilnīgi kauns. Man galvā ir tūkstošiem domu, puse tādas, kuras es te varētu uzrakstīt un puse kuras es nemāku izstāstīt. Šoreiz atkal te viss būs saraustīts, jo ja vajadzētu tā smuki tas prasītu daudz laika un tas būtu gari vai arī es tā nemaz nemāku.
   Es izlasīju "Adata" man nepatika. Lasīju tiki tā principa pēc- ja iesāku- jāpabeidz. Tagad gan lasu kaut ko foršu "Mūks, kurš pārdeva savu ferari". Ja vel par grāmatām- man priecē, ka mani vecāki lasa filozofiska rakstura grāmatas, jo viņiem ļoti patīk mana obligātā literatūra filozofijā un tā es viņu varēšu piespiest uzrakstīt man referātu... cik jauki.
  Man patika mana klases eglīte, kurai bija trīs daļas. Pirmā protams norisinājās klasē, spēlējām garos degunus, biju aizmirsusi, cik tas ir jautri(nu labi jums tas noteikti neliktos jautri, jo man jautrs liekas arī dreifāter, joprojām, jo es taču vel neesmu izaugusi). Bija ari salavecis, laimes aka un paciņas. Kārtējo reizi sapratu, ka man ir labākā klases pasaulē, to jau zināju, bet pa laikam jau ir forši to saprast un apzināties. Otrajā daļā mēs nelūgti ieradāmies dzimšanas dienā, kurā bija ļoti jautri, jo spēlējām spēles. Tas nu bija superforši. Trešā daļa ari bija laba.
  Tad bija visādi Ziemassvētku vakari mājas, laukos un pie draugiem. pārsmējāmies, pārēdāmies, parspēlējāmies spēles. Taču vienīgais kas man radīja Ziemassvētku sajūtu bija draudzenes kleita, jo tā bija sarkana un tas bija arī viss. Šķiet diezgan nožēlojami un skumīgi, bet man vienalga. Man vispār tāda sajūta, ka man neko nevajag.
  Tad mēs vel daudz, daudz, daudz braukājam ar mašīnām, jau pārāk daudz. Bijām ar Santu Cēsīs- tur gan smukiņa egle, tur vispār smuki. Ceru, ka aizbrauksim uz jūru arī- šajās brīvdienās.
Lai gan es bieži saku, ka dzīve ir stulba un noteikti tā man ir tieši tāda tāpēc, ka es tā saku, tā nebeidz mani pārsteigt. Tik daudz kas notiek pirmo reiz. Nesen man bija atklātākā saruna dzīvē ar visneiedomājamāko cilvēku un par visdīvainākajām tēmām. Un tad vel daudz kas pašu, pašu pirmo reizi. Kad es izdomāju, nu gan jau notiks tā un viss bus tā, viss ir pilnīgi otrādi, cik jautri. Sāku ticēt, ka viss ir tieši tā, kā tam jābūt un es pat saprotu kāpēc.
  AAA un jā, vakar man bija pasēdēšana ar piecām vislieliskākajām dāmām. Lai gan gadi iet un mēs maināmies mēs tāpat esam labākās. Tomēr vakar izskanēja: vai nākošgad mēs tā satiksimies? Tad tiešām tā sāku domāt, ko katra mēs darīsim pēc gada. Man nav ne mazākas nojausmas kur es būšu un ko es darīšu, tas mani biedē.
  Man īstenība ir daudz, daudz, daudz bilžu, bet man arī ir liels, liels, liels slinkums viņas ielikt datorā, sašķirot un apstrādāt. Bet nu te es cepu kaut ko garšīgšu, eju uz balli un esmu uztaisījusi rotājumus.
 Vienmēr, kad man kāds jautā:vai tu esi laimīga? es saku, ka nē. Tas ir tāpēc, ka es nezinu, kas ir laime, kas ir mana laime. Tieši tāpēc es esmu nolēmusi nākošajā gadā noskaidrot ko es saprotu ar vārdu laime un tiekties uz to, lai būtu laimīga.

Kā arī jums novēlu nekad, nekad nepazaudēt sevi, ticēt saviem spēkiem un galvenais saprast, kāds ir jūsu dzīves mērķis un tiekties uz to!
                                                                         LAIMĪGU!

svētdiena, 2011. gada 18. decembris

Šodien noskrieti 5km, šonedēļ kopā 20km, bet pagājušonedēļ at to trako piecpadsmitnieku bija 25km.




Atradu tādu diezgan smieklīgi, lai neteiktu vairāk, bildi. Visvairāk man patīk fakelis uz Dārtas pieres:D
Es nezinu cik mums tur ir gadi, bet diezgan pārsteidzoši, ka mēs esam draudzenes vel šodien, laikam jau tāpēc, ka tā ir īsta draudzība:)

trešdiena, 2011. gada 14. decembris

    Šovakar tētis man stāsta par Indiju. Es pasmejos un pabrīnos. Liekas tik nereāli, neiespējami un dīvaini. Es to visu gribu skatīt ar savam acīm. Es gribu manīties, lai gan mainīt sevi varu pati, tomēr domāju, ka pāris mēnešos Indijā es varētu saprast lietas labāk un varbūt kļūt arī labāka pati.
  Tagad es tiešām nezinu vai nākošgad mācīties kādā universitātē ir tas, ko es gribu. Laikam jau vairāk es gribu atrast sevi pašu.
   Pārkāpt pāri tam, kas man stāv priekšā jau gadu un pāris nedēļas. Sakumā likās, ka būs viegli, tagad vairs vispār neliekas.

   Pamēģini kļūt labāks - izproti sevi, nevis satiekot kādu gaidi, lai viņš saprastu Tevi. Nekad neaizmirsti, ka tu nevari samaitāt citu mūžu, kā vien to, kuru tu dzīvo, un nevari dzīvot citu mūžu, kā tikai to, kuru esi samaitājis. Varonība rada dižus varoņus, spēks rotā varenus spēkavīrus, bet, lai kļūtu par īstu cilvēku nepieciešama tikai cilvēcība.

otrdiena, 2011. gada 13. decembris

   Man ir svētku sajūta. Varbūt tāpēc, ka šodien atbrauc brālis. Varbūt tāpēc, ka es mācos- daudz, daudz, daudz- tā notiek tikai tad, kad nāk pirmā semestra beigas. Varbūt tāpēc, ka man ir izrotāta māja. Varbūt tāpēc, ka man ir pilna sauja ar piparkūkām mmmmmmmmmmmmm


Man dažreiz liekas, ka mēs, cilvēki uz zemes, stāvam cits pie cita, pūlis. Un kliedzam katrs savu sāpi. bet mēs visi esam kurli./A. Manfelde/

Mēģināšu paklusēt, jātrenējas, jo man galīgi nesanāk...

ceturtdiena, 2011. gada 8. decembris

Cīņa ar sevi

   Ir parasts ceturtdienas vakars, tik parasts cik nu jau tas var būt. Esmu bijusi skolā, vieglatlētikas treniņā, kā par brīnumu man pat vairs neriebjas florbols, varbūt tas pat man patīk, vai tas vispār ir iespējams? Laikam jau, ka jā.
   Bet īstenībā stāsts jau nav par to. Pulkstenis ir gandrīz astoņi es izeju āra un sāku skriet, nekas neparasts. Es tā parasti daru pāris reizes nedēļā- noskrienu 5km. Varbūt šovakar varētu noskriet 10km, nu tā, pārmaiņas pēc, lai organisms nepierod pie 5(es patiesība nezinu vai pierod vai nepierod, bet esmu dzirdējusi, ka neesot produktīvi visu laiku skriet vienādu distanci, varbūt tās ir tiki kārtējas baumas,es nezinu, ko es vispār zinu!?). Tā nu es skrienu, klausos mūziku, domāju domas. Pirmie pieci km ir pilnīgi parasti- nekādi, skriet ir samērā viegli, soļi ir atsperīgi. Taču domājot, ka es varētu aizskriet vēlreiz līdz pilsētas otram galam liekas, kam man tas ir vajadzīgs, tas būtu mokoši tomēr nolemju labi, skriešu vēl vienu apli(1 aplis ir 5km). Skrienu, saprotu ka nav tik traki, kā domāju, ik pa laikam satieku kādu pazīstamo, kas apjautājas, kur tad es vai novēl veiksmi. Nekā liela, bet tomēr jauki.
   Apmēram astotajā kilometrā saprotu, ka nejūtu kājas, paskrienu lēnāk- sāp, ā nu tad viss kārtībā. Tā es skrienu un domāju, bet kas ir 10, tas nav nekas, ja es vēl pilnīgi normāli skrienu. Varbūt skriet vēl vienu apli, bet nē nevar, man taču var palikt slikti, es nekad neesmu tik daudz skrējusi. Visu laiku kaut kam dzīvē ir pirmā reize. Es skrienu, es redzu savu māju, es domāju par kolu, kas stāv uz virtuves galda, bet tad es domāju par cīņu, vai tik vārga es esmu, vai tas ir viss uz ko esmu spējīga? Līdz mājai ir atlikuši 50 metri, es samazinu tempu, saku, ka nevaru. Kā ir iespējams sasniegt mērķi, ja es pat necenšos, pie mazākajām sāpēm es atmetu ar roku, vai tik vērts ir mans mērķis, cik tas ir svarīgs?
   Ir 12 kilometrs es jūtos vāja, bezspēcīga un lēna. Es esmu lēna kā gliemezis, bet es esmu, es kustos, tas ir pats galvenais. Es satieku pāris paziņas kas saka: tempu, tempu. Es esmu dusmīga un nogurusi. Man gribas viņiem sejā iebļaut: noskrieniet jūs 12 kilometrus un tad paskatīsimies kādu tempu jūs turēsiet, varu derēt pat skriet nesāksiet, jau būsiet nolēmuši, ka nevarat. Bet tad es domāju: Ildze, saņemies, tu pati izlēmi skriet, tā ir tav cīņa, nevienam citam gar to nav nekāds daļas, neviens cits pie tā nav vainīgs. Tu neesi labāka par nevienu kas skrien maratonus vai neskrien vispār. Esi tikai tu, tavas kājas, nu jau attālināta mūzika austiņās un kilometri, kas jāpieveic. Es skrienu, ir apļa drūmāka vieta. Liekas, ka zeme ir magnēts, totāls.Es skrienu, bet ar pratu nesaprotu, kā, kā tas ir iespējams, ka manas kājas vēl kustās domās es jau sen esmu atslēgusies.
   Tad man piezvana brālis, ir tā, ka parasti ja es skrienu 10, viņam jāskrien 20, tad es baigi lepnā saku: uzmini cik tev tagad būs jāskrien, protams viņš atbild pareizi- 30, viņš jau mani pazīst.
  Es tā, kā atjēdzos, skatos cik interesanti, kājas tā īsti vairs neklausa, peļķi neapskrienu, bet ielieku kāju tieši peļķes vidu mmm interesanti. Es skrienu tik lēni, es pat nezinu cik, man liekas ļoti, ļoti, bet es tiki atkārtoju: galvenais, ka es kustos. Es pat nedomāju par kolu, par ūdeni, par dušu, es vispār neko nedomāju. Tas ir tik forši, es vienkārši skatos kā manas kājas krīt, un atkal ceļas un atkal krīt. Sāp kājas, mugura, viss sāp. Ir grūti, bet es cīnos, skrienu un domāju, par mērķi, kuru sēžot nu nekādi nesasniegtu Tad es paceļu galvu un redzu savu māju. bet nepaliek pat labi tikai nodomāju: aa nu jā viss. Domāju- man vēl ir spēks nez cik daudz vēl es varētu tā novilkties, tāda gliemeža tempā, kas ar mani notiktu pēc 20km, bet nolēmu neriskēt.
    Jā tieši tādi bija mani pirmie 15 km bez apstājas, smagi, bet aizraujoši.
   Es protams atsildos, kā māku, tātad- kaut kā mistiski. Ieeju mājas pirmā  doma ir: kola, nē bet tomēr labāk pirmo dušā. Kāda ir iespēja, ka mājas varētu nebūt ūdens, es teikti 1: 1000, bet nav. Viena iespēja no tūkstoš piepildās. Pēkšķi es sāku smieties, jo iedomājos, varbūt viena no tūkstoš iespējām piepildīsies un es iepriekšējā vakarā pirms matemātikas eksāmena izpildīšu piemēru, kāds būs eksāmenā un dabūšu D nevis E līmeni, izklausās visai cerīgi, kā tad:D

  Es nezinu, man tas bloga vai kā to pulksteni sauc nerāda pareizi, es vispār te neko daudz nesaprotu. Es gribētu tādu smuku blogu, bet es tādu nemāku uzbliezt, tapēc samierinieties ar to, kas ir.
  A nu ja pulkstenis ir 2:06, bet man nenāk miegs, pilnīgi dīvaini.
  Es eju padomāt par nereālām lietam, kā tās varētu kļūt reālas, varbūt izdosies izdomāt.

pirmdiena, 2011. gada 5. decembris

skarbi

Vai tiešam tu skriesi, ārā taču līst lietus!
Un kas no tā, neesmu jau no cukura. Protams, ja tu visu dienu sēdi tikai pie datora vai TV izejot ārā lietū un pārejot pāri ielai vari saķert plaušu karsoni. Piedod, bet mani tas neuztrauc. Es neesmu no tiem. Es varu sēdēt mājas, domāt attaisnojumus lai neskrietu, bet tā vietā es eju un skrienu, jo varu.
Šodien parastais piecinieks.
Pagriezt plaukstas uz debesīm un sajust lāses, tas ir cool.
Kāds solās man pievienoties vakara skrējienos, tas varētu būt visai interesanti.
A jā un vispār es šodien jau otro reiz nenoliku skolas teoriju, bet es jau tāpēc neraudu, gan kādreiz paveiksies.
Lasu- Andra Manfelde "Adata", jā, ja zinu visi tie, kas lasa jau sen to grāmatu ir izlasījuši, esmu nedaudz atpalikusi, bet labāk vēlu nekā nekad.

sestdiena, 2011. gada 3. decembris

Daudz pa maz

   Šonedēļ noskrieti 16km.
   Bija tāda pauze, bet šodien noskrienot palika tik labi. Sapratu ka tagad pēc 5km neesmu tik nogurusi kā pirs mēneša pēc 3km. Tā bija laba sajūta. Lai cik stulbi tas liktos sapratu, ka skrienu tad, kad nav labi. Tāpēc jau bija tā pauze, kaut kā nebija. Ticu, ka to, ko es te rakstu nelasa daudz. Forši, kam maniem vecākiem, draugiem, brāli patīk ka es skrienu, man arī tas patīk. Tomēr es negribu lai kāds sāk domāt, ka esmu baigā skrējēja. Tā nav, galīgi tā nav. Es skrienu tāpēc, ka man patīk, nevis tāpēc ka gribu būt ātrāka vai labāka.

   Pabeidzu lasīt Laimes monitoringu. Parasti visi grāmatām liek balles, es tā nemāku. Man patika- bija vienkārši un skaisti.


   Tad skolā, kādā klasē ieraudzīju, grāmatu, kuras vāks piesaistīja manu uzmanību, likās varētu būtu interesanta un tā palūdzu skolotājai, vai varu izlasīt.
LAI KO TU DOMĀTU, ĀMOD IDĀTIC- Paul Ardem.
Grāmatā nav daudz teksta, tādi, kā domu graudi, tāpēc tā prasīja vienu manu vakaru. Dažreiz šķiet, ka grāmatas vienkārši mani atrod tad, kad ir īstais laiks.
Rēķinoties ar mums zināmajiem faktiem, cenšamies pieņemt saprātīgus lēmumus. Problēmu rada tas, ka saprātīgus lēmumus pieņem visi.

Šis laikam būs jāparāda klases audzinatājai, lai viņai par mani neuztraucas:
  Ir normāli gūt labas vai viduvējas sekmes.
  Tātad sliktas vai gandrīz sliktas sekmes ir priekšrocība.
  Tas nozīme, ka neesi ieinteresēts stereotips, ko tev māca. Tavas domas ir citur.
  Fantāzijās.
  Daudzi no tiem, kuri skola nebija sekmīgi, ir kļuvuši bagāti un veiksmīgi. Taču ne jau atzīmju, bet gan iztēles dēļ.
  Tāpēc, ja gribi pārvērst veiksmi neveiksmē, uztver to ka labu atspēriena punktu jaunam sākumam.
  Labas atzīmes nenodrošina interesantu dzīvi.
  To nodrošina tava izvēle.

  Vakar bija nebijusi kompānija, bet bija labi, interesanti un citādāk, ka parasti. Nekad mūžā stundas laikā nebiju dzirdējusi tik daudz "KĀPĒC?" un nekad dzīvē droši vien nedzirdēšu.

Šovakar ieplānots vakars ar draugiem un spēlēm.

otrdiena, 2011. gada 22. novembris

smaidu

   Draudzenes teica, ka es neko parastu te nerakstot, es domāju ka rakstīšu cik īsi un parasti varu.
   Lai iet.
   Šodien skrēju krosu ar Elīnu, beidzot es neskrienu vienītī. Cik jauki, ka ir kāds kas pievienojas un nesaka, ka ir auksts, nav laika, ka viņš skrien pārāk lēnu vai to, ka ir daudz jāmācās, tās ir pilnīgas muļķības. Ejam un skrienam, es skriešu ar tevi, ja varēšu turēt līdzi tavam tempam:) Šodien man patika, izskrējām gandrīz visu Lubānu pa perimetru. Man ir laba doma nākošajam skrējienam, tas lai paliek slēpts, skatīšos, kā izdosies.
   Šodien ēdu daudz visādas zivis un domāju kāpēc tik daudziem tās negaršo.
   Tad es vēl domāju, ka gribu daudz sniega un daudz mandarīnu. Tad atkal domāju, ka ne. Gribu kādu sabildēt, tā smuki, vel šajā pelēkajā laikā, ja kāds vēlas, piesakās;)
   Man vispār ir tāds nogurums, ka es varētu tā smuki blakus datorgaldam uz grīdas aizmigt. Bet nevar muļķoties jāiet pēc tējas un jāsāk lasīt jauna nodaļa grāmatā.
   Tikko atcerējos, ka vel filozofija jāmācās un skaļi nolamājos, viss tomēr nav tik jauki, ka likās pirms 1 minūtes.
   Jauku jums vakaru:)

pirmdiena, 2011. gada 21. novembris

paveries apkārt

domas skrien pa galvu, bet kā tās saprast...

"Neviens nezina, kas vada cilvēku ceļus. Kuru un kad satiks. Ar kuru tiec saistīts cieši uz mūžu, kuram paslīdi garam, vien viegli pieskaroties. Varbūt tieši šis, garām paslīdējušais, ir bijis īstais? Dzīve ir tāda, kā ir. Mums tagad atliek vien godīgi noiet savu ceļu līdz galam." tā Tīnas Tropas darbā saka Monta Henrikam.
Un tā ejot dienām es arvien atveru grāmatu un pārlasu atzīmētos citātus, lai aizdomātos, par ko tālāku, kāda ir mana patiesība, kādu dzīvi redzu es. Es ticu, ka tas cik skaista ir pasaule ir atkarīgs tiki no manis. Ticu, ka katrs cilvēks, kas ienāk manā dzīvē neienāk tāpat, katrs man ko iemāca. Tikai jāzina tas brīdis, kad mums jāšķiras, katram dodoties savā virzienā, vai arī ceļš jāiet blakus? Tikai žēl, ka es nekad nezinu vai iet, laist lai iet, turēt, lai paliek vai palikt pašai... Bet zinu, ka pienāks diena, kad zināšu. Diena, kad mācēšu no jums paņemt un dot tikai pozitīvo, bet pārējo palaist, lai iet, lai aiziet...
 Padomā ko tev nozīmē Latvija
zvaigznes virs galvas savā ielā- pusnaktī
pateikt paldies
un smaids pasmaidīts.

 Un tad es padomāju-kā būtu, ja nebūtu...

svētdiena, 2011. gada 13. novembris

uz papīra

  Piektdienas un sestdienas vakarus šonedēļ pavadīju mājās. Neatceros tādu reizi, kad vēl tā būtu bijis. Vismaz kaut kas savādāks un nebūt sliktāks. Dīvaini, bet patīkami. Bail tikai ka neieeju otrā galējībā un visu laiku nesēžu mājās, bet nē, tā nenotiks. Labi būtu ja mācētu mājas sēdēšanu un ballēšanos sabalansēt, līdz šim man tas nav izdevies.

  Man mācīja, ka mērķi, apņemšanās un sapņi ir jāuzliek uz papīra. Man tas likās galīgs stulbums, kāda atšķirība vai es to visu paturu prātā vai uz papīra. Tomēr atšķirība ir, pat ļoti liela. Tāpēc šovakar uzliku uz papīra 13 apņemšanas, paskatīšos cik es esmu apņēmīga un disciplinēta...

  Joprojām lasu "Laimes monitorins" liekas tīrā svētlaime pēc tā, atļaušos teikt murga "Kas tīrumā sēts".

 aaa un jā es nemaz neilgojos pēc tiem atkarību radošajiem draugiem, apsveru domu ņemt piemēru no Lailas un no turienes pazust, tik nezinu vai man pietiks drosmes.

trešdiena, 2011. gada 9. novembris

gribasspēks

   Es gulēju, skatījos griestos un domāju- kāpēc es tiem draugiem.lv no kuriem esmu tik ļoti atkarīga nevarētu vienkārši uzmest... Cik sasodīti stulbi ir visu laiku interesēties par citu cilvēku dzīvēm, cik tas nelietderīgi. Cik daudz laika vienkārši izmetu miskastē veltot laiku citiem, skatoties uz visu šķietami skaistajām dzīvēm. Jādara arī kaut kas, lai arī man sava, ne tiki citu dzīves liktos interesanta, pārsteidzoša un brīnišķīga. Tā nu es nolēmu nedēļu tur neiegriezties, tas jau priekš mani ir kaut kāds super, mega ilgais laiks. Paskatīšos uz ko es esmu spējīga un cik vienkārši vai sarežģīti ir padarīt savu dzīvi sev saistošāku.


   
  Esmu izlasījusi "Kas tīruma sēts" un tagad  lasu "Laimes monitorings".

svētdiena, 2011. gada 6. novembris

Pilngadības sasniegšana

Viss sākas jau ceturtdien.
Ir forši, ka var aizbraukt uz Rīgu izklaidēdēties un tā, kad nevajag pirkt drēbes vai sazin vēl ko. Tā nu dienu pavadīju ar Beāti, ar viņu ir jautri, pārsmējāmies, pārēdāmies un priecājāmies. Aizbraucām uz jūru- tāds miers un skaistums tur, lieliski. Es gribētu dzīvot pie jūras, lai grūtos un ne tikai grūtos brīžos vajag padomāt var aiziet un pastaigāt, pasēdēt un padomāt, tas plašums nomierina, vismaz mani:). Tas bija tieši tas, kas bija vajadzīgs.

Te mēs ar beāti vis kaut ko jokojāmies.

 Vakarā ar brāli bijām uz Eltona Džona koncerta, man patika, bet neteikšu, ka biju sajūsmā. Mārtiņš gan bija sajūsmā. Nu vispār koncertā bija daudz labu brīzu un emociju, bet es ar vārdiem to visu nemāk izstāstīt. Stulbi bija nokavēt pēdējo autobusu un trolejbusu, neatlika nekas cits kā braukt ar taksi. Bet tas jau ir cits stāsts. Garš un dīvains.
 Tik forši, ka vienmēr ir draugi, kas sagaida, liek justies kā mājās un pārsteidz:)

 Piektdiena sākas forši es pamodos ar sveicieniem un bučām un puķēm:) Sajūtas, ka mani ir dzimšanas diena man nebija līdz brīdim, kad Juris un Naurus man zvanīja un dziedāja skaistu dziesmu:D, tas bija tik mīļi, tad sajutos ka dzimšanas dienā. Tad sekoja daudz volejbola. Mājās mani sagaidīja ar daudz baloniem, rozēm un vēl foršām dāvanām. Tad vakaru pavadīju ar savām mīļajām draudzenēm un vakara noslēgumā dabūju daudz putukrējuma sejā, mani iesvētīja pilngadīgo kārtā, jessāāā.

  Sestdien pa dienu darījām vis kaut ko interesantu un neinteresantu- gatavojos ballītei. Tur man jāsaka paldies Elīnai un vel riktīgi, riktīgi liels paldies Beātei.

  Ai man jau apnika rakstīt, nu labi mēģināšu.
  Ballīte bija, nezinu kāda, man liekas ka daudziem bija garlaicīgi un nekā īpaša nebija. Man pašai patika, varbūt tāpēc, ka es nepiedzēros un šorīt nebija slikti:D Viss bija tā mierīgi.
 Paldies par dāvanām, šogad tiešām bija tā, ka visas, pilnīgi visas bija riktīgi foršās, tieši tas, kas man patīk un ir vajadzīgs. Jūs laikam mani pazīstat.
 Man uzdāvināja LĒCIENU AR GUMIJU. nevaru sagaidīt, tas būs super:))


  Vis beidzās šodien, kad tikko no gultas izkāpusi ar rasala šķīvi rokas braucu ar meitenēm uz Madonu skatīties basketbolu.
  AAAA nē ar to tomēr viss vēl nebeidzās, šodien mani pasveikt bija arī Pata, tas bija jauki,vienmēr viņu satikt ir jauki:)


  Bet tomēr laikam patiesais stāsts nav par superīgajiem draugiem, ballīti un dāvanām, bet gan par to, ka šodien nejūtos necik vecāka, kā pirmās nedēļas, varbūt tieši otrādi- jūtos vel jaunāka. Tas man nepatīk.

pirmdiena, 2011. gada 31. oktobris

Prieks par sevi.

Distance:4,5km
Laiks: nav, šodien patiešām nav

Citam tas ir liekas neiespējami, citam tā ir ikdiena, citam tas ir smieklīgi.
Man tas prasīja lielā slinkuma pārvarēšanu un piepūli, domāju, ka būs vieglāk. Man patika skatīties debesīs un redzēt tur daudz spožas jo spožas zvaigznes:)
Tagad patīkams besis. Sāku domāt par mājas darbiem, tas vairs nav tik patīkami...

svētdiena, 2011. gada 30. oktobris

Brīvdienas

   No visām brīvdienām lietderīgi izmantoju tikai pirmās divas dienas. devos līdzi tētim un brālim strādāt, lai nopelnītu naudu. Lai gan pēc tam sapratu, ka arī ja man nemaksātu būtu braukusi strādāt. Mēs paveicām daudz, dienas pagāja ātri un jautri, viņi ir pilnīgi traki, forši un es ar viņiem gribētu pavadīt kopā daudz vairāk laika. Ar vīriešiem ir daudz vieglāk. Vismaz ar šiem. Viņi nerunā daudz lieka un ir tieši.
   Man pietrūkst to laiku, kad Mārtiņš mājās bija katru dienu, tā pa īstam to laiku es novērtēju tiki tagad. Mēs bieži strīdējāmies, pareizāk sakot, es viņu bieži kaitināju, bet vienmēr varēja parunāt par skolu un visu pārējo. Lai gan manu teikto viņš daudz nekomentē, tomēr, man liekas viņš mani saprot, saprot daudz labāk kā citi... Man liekas es viņu arī saprotu labāk kā citi. Viņš vienmēr zināja, kura kleita man piestāv labāk. pietrūkst tā visa.
  
   Tālāk es nezinu ko es darīju. Ja jau neatceros tad noteikti kaut ko pilnīgi nelietderīgu.
   Nezinu kurā diena, bet mēs ar Patu bijām fočēties, ai tas bija tik jautri. mēs atradām tādu foršu mežiņu, taisījām parodijas ar lapām, smējāmies un runājām kāpēc dzīve un notikumi ir tieši tādi, ka ir. Ar viņu viss ir tik vienkārši. Es saku ko domāju, labi es pārsvarā vienmēr saku ko domāju, tāpēc jau ar tik daudziem man ir konflikti, bet es tāda esmu. ĀĀĀĀ nu ja un mēs ar Patu galu galā safočējāmies, sanāca kaut ka šitā:

 Viņa staro:)

  Vēl brīvdienās pāris reizes biju uz volejbola treniņos. Atceros, kā desmitajā klasē nācu mājās gandrīz raudādama, jo nekas nesanāca, nu galīgi nesanāca. Nav jau tā, ka tagad sanāk labi, bet ja salīdzina ka bija tad un ka tagad, progress ir manāms. Es gribu mācēt labi spēlēt, es varētu spēlēt volejbolu 3 stundas katru dienu, jo man patīk:)

   Pilnīgs pālis. Tas raksturo vakardienu. Es vairs sevi nepazīstu, es negribu būt tāda. Es gribu sasniegt savus mērķus un sapņus ne sestdienā pielieties līdz nemaņai un būt nelietojama visu nākamo dienu. Protams sasniegt mērķus nav tik vienkārši kā atkorķēt pudeli un dzert, lai ko sasniegtu ir jāiegulda darbs. Man tie mērķi tādi lieli un pagaidām neaizsniedzami, bet es tāda slinka un pesimistiska. Bet kas gan veido manu dzīvi, ja ne es pati, es esmu apņēmusies mainīties un cīnīties, parādīt sev, ka varu!


   Šodien taču biju arī mākslas skolā, tik sen tur nebiju bijusi, tādas atmiņas, man patīk tā skola, es tur tagad centīšos iegriezties daudz biežāk!

   Esmu tā sliktā tiki tāpēc, ka saku ko domāju, nu lai jau. Bet saka, ka tiem kam nav ienaidnieku nav rakstura. Sajutos tāda ļauna un slikta, tā arī varbūt, ļoti iespējams arī ir, tāpēc nolēmu, ka jāpaveic, kas labs un uzrakstīju Beātei literāro tiesu, tas nemaz nebija grūti, bet galu galā abas bijām priecīgas.

   Joprojām lasu- Kas tīrumā sēts

  Tā nu man iet. Cenšos iepazīt pasauli un sevi arvien atklāju ko jaunu.

ceturtdiena, 2011. gada 20. oktobris

sīkumi

   Saņēmos un uzrakstīju eseju filozofijā "Laiks kā vērtība". Domāju, ka rakstīsies vieglāk, bet nu ... Galvenais, ka ir, atzīme jebkurā gadījumā būs laba, kā jau parasti. Šodien krievu valodā runāšana dabūju 5, lai gan manas zināšanas būtu jāvērtē ar 2, bet es jau nesūdzos, brīnumi notiek.
  Šodiena vispār bija forša, jo galu galā uz nevienu stundu tā arī īsti neaizgāju. Skola bija iegriezies inovācijas busiņš- SUPER! Tas bija tieši tas, ko vajadzēja, lai atkal būtu vēlme mācīties. Daba ir apbrīnojama, viss vienkāršai ir ģeniāls. Prezentācija par Banku augstskolu arī nebija slikta.
  Ar Elīnu bioloģijas konsultācijās mēģinājām salikt cilvēka galvu nu 39 gabaliņiem. Lai gan uz kastītes bija rakstīts 6+, šaubos vai kāds desmitgadnieks varētu salikt tādu galvu. Ar skolotāju nospriedām, ka galva jāatstāj salikt uz visiem laikiem:D
  Vienmēr ir tā, ka gaidu brīvdienas, bet izskatās, ka šīs brīvdienas ir pienākušas negaidītas. Man viņas nevajag, jo izskatās, ka neizklaidēšos, varēšu mācīties bioloģiju un lasīt grāmatas, kamēr citi mani draugi darī savas interesantās lietas, ko ir ieplānojuši.
  Grāmata "Kas tīrumā sēts" kaut ka galīgi nelasās.

otrdiena, 2011. gada 18. oktobris

pagrimums

Šobrīd es vēlētos, kaut nebūtu piedzimusi vai arī, lai būtu Līsbeta Salandere. Viņai ir vienalga ko par viņu domā apkārtējie, sabiedrība, visa pasaule, pilnīgi uzšpļaut. es nemāku kontaktēties, lielākoties vai nu es pārprotu vai nu mani pārprot.
   Man neinteresē matemātika, fizika vai krievu valoda, jo es tur neko nesaprotu. Es varu kaut vai uz galvas nostāties, bet kam man dzīvē logaritmi būs vajadzīgi tik un tā nesapratīšu. Varbūt lai maizi nopirktu? Tas jau kā kuram, iespējams, ka kāds nesaprot, kāpēc viņam vajag zināt, kas ir Līsbeta Salandere.
   Es varētu kādu mēnesi vienkārši palasīt grāmatas, jo tad vismaz var domāt par grāmatas varoņiem ne par savu sasodīto dzīvi, un tad, varbūt, man apniktu un es gribētu atgriezties 'normālajā' sabiedrībā.
    Vēl kaut kādu prieku sagādā tikai iedomāšanās par 3. novembri. Man pat negribas savu pilngadību, ballīti vai dāvanas. tas tiešām ir dīvaini, jo parasti gribās svētkus, ballītes un dāvanas. Vai nu man ir slikts garastāvoklis kubā vai nu arī es mainos.

Lasu- kas tīrumā sēts

ceturtdiena, 2011. gada 13. oktobris

Notikumi

Skolotājdiena

   Tad, kad gāju piektajā kasē sapņoju par to brīdi, kad skolotājdienā varēšu vadīt stundas. tad skatījos uz 12-tajiem un domāju- cik gan laimīgi viņi var būt... Tad liekās, ka laimei vajag tik maz, vai arī tagad vajag pārāk daudz, lai būtu laimīga...
   Viss izrādījās citādi. likās ka viss būs vienkārši un patīkami, izrādījās, ka ir jāieliek milzīgs darbs, lai viss izdotos super, tomēr mēs- 12-tie nekādu dižo darbu neielikām, tāpēc neiznāca nekas foršs. koncertam mums nebija mēģinājuma, tas bija tik briesmīgi, cik vien var būt. vismaz skolotāji bija savu paveikušas un viņu priekšnesum bija labs, nu tik sirsnīgs un smieklīgs, prieks:) labi, jāatzīst ka bija arī kaut kas foršs- vadīt stundu skolotājiem, patīkama sajūtu uzdot viņiem jautājumus uz kuriem viņi nevar atbildēt, īsto atbildi nezin neviens. tālāk vadīju stundas mazajiem- biju pirmās klases audzinātāja. Zināju, ka būt skolotajam nav nekāds vieglais darbs, bet ka tas ir tik grūti- nebūtu iedomājusies nekad. tagad man ir lielāks respekts pret skolotajiem, jo saprotu cik grūti tas ir.

ballīte, kas šokē

   Tās pašas dienas vakarā biju dzimšanas dienas ballītē, tas bija kaut kas savādāks, kā parasti. Tur cilveki bija interesanti, varbūt pat dīvaini, bet man par pārsteigumu- atvērti. Kopš tā vakara man ir daudz jaunu, interesantu paziņu. Jubilārs bija priecīgs, ka ieradāmies. Tomēr mani šokēja alkohola daudzums, kas tur bija. Sanāca par to aizdomāties, pirmkārt jau ka vispār var tik daudz izdzer un otrkārt, kā nav žēl naudas, to naudu varētu iztērēt daudz lietderīgāk. Bet nu kas kuram svarīgāks. ja man būt daudz naudas es to noteikti tērētu savādāk.


   Te es neatceros, kas bija, noteikti, kāds pasākums vai notikums, vai atziņa par ko vēlējos rakstīt, bet esmu aizmirsusi, jo tas bija sen. Ehh, bet ja jau esmu aizmirsusi, tad jau tas nav nemaz tik svarīgi.


Brīva trešdiena

  Ja nemaldos, tas bija pagājušonedēļ.
Skolotajām bija ekskursija, tāpēc mums- skolēniem bija brīvdiena- yuhūūūūū:)
piecēlos ap vieniem un sapratu, ka normālā trešdienā es būtu jau paspējusi aiziet uz pieciem mācību stundām, ahh cik gan daudz es noguļu.
tā nu dienas gaitā es:
  • ar savu mazo māsu lasīju ābolus un grābām lapas, jautri mums gāja
  • biju autoskolā
  • safočēju Silvu

viņa ir skaista


doma

  Biju pie vectēva dzimšanas dienā un tad viņš stāstīja, ka, kad bijis jauns mācījies Mālpilī un uz skolu- 120km braucis ar riteni. Tad tā aizdomājos par tiem senajiem laikiem, cik gan tad viss bija sarežģīti un tomēr vienkārši. es domāju: 120km, jāskatās autobusa saraksti, jājautā, lai kāda aizved, jābrauc ar stopiem, bet tajos laikos viņi paņēma riteņus un minās nebija laika domāt.
  Patīk arī tādas dzimšanas dienas, kad visi tik' sēž, dzied un runājas un tik iedzer, tik iedzer. Tajā vakara likās, ka nekad dzīvē nebiju tā pārēdusies, man liekas, ka tā arī bija.



kross

   Biju arī rudens krosā. Man patik skriet, man patik sportot, bet man nepatīk sacensības. negribēju braukt, bet tad tā padomāju, ja skolotāja saka ka jābrauc, jābrauc, jāaizstāv skolas gods, nu kaut vai tā devitnieka dēļ žurnālā bij vērts braukt.
  Gaidīju tikai to brīdi, kad viss būs galā. Bija jāskrien kilometrs, bet kad izgājām trasi likās nereāli gara. kad skatījāmies mazo skrējienus likās ka viņi skrien ar loģiku: "nav nozīmes kurš tu ieskrien finišā, galvenais, ka startā pirmais". 
Mani sava vieta apmierināja, nekādu emociju vai pārsteiguma, tas jau bija gaidāms, domāju, ka būs vēl sliktāk. Es nemāku skriet, sakumā es vienmēr skrienu lēni, jo man nepatīk, ka mani apdzen, negribu būt tā stulbene, kas sākumā ir pirmā, bet beigas pēdējā, tāpēc es sākumā skrienu lēnāk,tad palielinu tempu. sprintu paņemu par vēlu, jo domāju, ka nepietiks spēka, bet beigas spēks paliek pāri, diezgan stulbi. Būs jāmācās skriet.
  bet pats foršākais, ka no 27 meitenēm vidusskolas grupā, no visa rajona pirmā ieskrēja Santa, viņa  ir super meitene, super sportiste. Tas jau ir zinām, ka viņai ne tas vien ir spēkos, bet viņa patiešām bija to pelnījusi. Es kaut vai būtu neskrējusi pati, lai tikai redzētu, ka viņa sprinta panešas garām un par pāris metriem apdzen nu jau otrās vietas ieguvēju. Tas emocijas, kas valdīja pēc tam bija lieliskas.


    Esot krosā, es nokavēju audzināšanas stundu, kurā skolotāja Aija Andersone veda mūsu klasi ekskursijā pa vecajiem kapiem. Es gribēju tur būt, bet nevar jau dabūt visu ko grib. 
   Vēlāk no klasesbiedriem uzzināju, ka ērģelnieks nav apglabāts tur, kur visi domā, ka viņš ir apglabāts. Es biju maldināta, un maldināju savus draugus, ar kuriem mēs vasarā ik pa reizei vecos kapus apmeklējam ar puķem pa dienu, ar trepēm pa nakti. Būs jums jāizsatāsta tā, ka tur patiesībā ir.
   Tas bija tik labs pasākums- jaunieši, kur ar trepēm?

Kultūršoks Latvijā

   Jūs teiksiet, ka tas nav iespējams? Aizbrauciet piektdienas vakarā uz balli Gaigalavā un to piedzīvosiet. Visi dzied : por Latgoli, por Lotgali un skatās uz mums, kā uz dīvaiņiem, kāpēc nez mēs nedziedam līdzi. Nekad nebiju domājusi, ka 36km atāls ciemats, var būt tik krasi atšķirīgs, ar savu kultūru un cilvēkiem.


Vakars ar Patu

  Sen nebijā tikušās. tā, ka mums katrai ir divi kuņģi un mums loti garšo ēst- cepām picas. Pata stāstīja par savu jauno skolu- izklausījās forši, bet es laikam tā negribētu. Man patīk tepat. Bet kopumā Pata ir viens riktīgi foršs, pozitīvs un sirsnīgs cilvēks




________________________
Noteikti ir vel daudz, kas, bet man vairs nav spēka.
tas protams ir nožēlojami, ka man ir nesekmīga krievu valoda. Tomēr, ja es neko, pilnīgi neko nesaprotu, labāk stundu izmantot lietderīgi, nekā censties kd uzrakstīt sekmīgi. Vakar krievu valodā rakstīju eseju ētikā, bet šodien lasīju "Skroderdienas Silmačos". tas ir diezgan smieklīgi, ka klasesbiedri man pārmet, ka nerakstu un mani izsmej, tomēr galu galā man ir trīs, kad atbildes salieku uz dullo stundas pēdējās 3 minūtēs, un stundu pavadu sev lietderīgi, bet viņiem ir 2 visu stundu "cītīgi" strādājot. ha-ha. kas tajā mirklī bija tizls

ā, jā es mācos autokursos, esmu sākusi skatīties uz ceļazīmēm, liekas tā dīvaini.
lasu- meitene, kas izpostīja sirseņu pūzni

turpmāk centīšos būt apzinīga un rakstīt regulārāk

  Kā teikt mana latviešu valodas skolotāja: šis vairāk izskatās pēc vēstījuma, ne pēc viedokļa. Centīšos laboties. Tad esmu lepna. šis raksts man aizņēma 53 minūtes, ko tik es nebūtu paspējusi izmācīties.

  Un protams pa ābolam, no mana pagalma ābeles tiem, kuri tika līdz galam.
  Noteikti tādu ir maz.

atvainojos par kļūdām, pati pārlasīju- katastrofāli daudz, bet tāda nu ir mana latviešu valodas zināšanas un neuzmanības kļūdas, netaisos neko labot.








trešdiena, 2011. gada 21. septembris

man iet labi, vai varbut tomēr nē!?

izdevusies otrdiena

     Tad, kad skolotāja paziņoja, ka šogad vidusskolas klasēm pārgājiena vietā būs rudens sporta diena, mani pārņēma pilnīgs riebums, par to, ka tiek atņemta viena no foršākajām skolas dienām gadā.
     Lai arī tuvākajā apkārtnē nav vietas, kur neesam bijuši, tomēr katru gadu ir forši pavadīt laiku kopā ar klases biedriem darot visādas stulbības.Atceros, kā pirms pāris gadiem bija zāles kaujas, kā pīpējām salmus(cik slimi tas ir, laikam pat ļoti) un laivojām.
     Otrdienā pamostoties sapratu, ka pārgājiens tāpat neizdotos labs, jo laiks bija apmācies un ārā bija slapjš. Nonākot līdz vietai, kur spēles norisināsies(pa taku gar Aivieksti) konstatēju, ka esmu vienīgā meitene no klases, kas ieradusies. Uzskatu, lai arī cik bezjēdzīgs vai nesaistošs būtu pasākums es ieradīšos, jo piekāst klasi ir neforši, laikam lielākā klases daļa tā neuzskata.
     12.a ir lielākā vidusskolas klase tomēr sporta dienā bijām vismazāk pārstāvētā. Pie starta bija jāgaida, jo klases laida ik pēc 10 min, tikmēr Santa mūs izklaidēja ar akmens prikolu, tas bija smieklīgi, pat ļoti. Tā nu pēc 30 min gaidīšamas devāmies trasē, uzdevumi bija dažādi: jāmet salmu dzīvniekā ar šķēpu, jānes baļķis, jābrauc ar laivu utt. Pēc finiša vērojām kā iet citām klasēm visjautrākā laikam bija laivošana, kad daudzi krita ūdenī vai pa upi meta "nelielus" lokus. Pēc tam protams bija ari pusdienas turpat "starp kalniem". Par pārsteigumu pašai -rudens sporta diena man ļoti patika:) Tas liek secināt, ka nevajag savu nepatiku izteikt pirms nezini, kas īsti notiks un kā viss norisināsies.


Diena jau tā bija izdevusies, tomēr to vēl superīgāku padarīja ziņa, ka Beāte ir ieguvusi auto vadītaja apliecību un tā nu arī tas bija jānosvin. Vakarā devāmies uz Lubānas ezeru lai dzirdētu mistisko skaņu, bet par nožēlu ezers bija kluss, taču vakaru pavadījām labi:)

domas un darbi

Jo vairāk draudzenes noliek tiesības, jo vairāk man negribas likt, man ir bail, ka palikšu bez tām...

Divas reizes esmu redzējusi sapni, kas nākamajā dienā kļūst par īstenību, pēc otrās reizes vairs neliekas, ka tā ir tikai sagadīšanās, nezinu kas tas ir un kāpēc tā notiek, vrb man ar Santu ir kāds mistiskais kontakts:D

pēc es nevarēju piedzimt Indij un būt laimīga dzīvojot suņu būdā?


es šodien skrēju
Distance: 3km
Laiks:drausmīgs, pašai kauns

Man pietrūkst frī kartupeļu un Santas sabiedrības, dažkārt liekas, ka viņa zin ko ar manu dzīvi iesākt, labāk par mani pašu. Varbūt nav vairs ko iesākt, jo viss jau ir sačakarēts?(par to derētu padomāt)


Mani māc aizdomas, ka teksts ir pilns ar stila, ortogrāfijas un interpunkcijas kļūdām, bet nu neko darīt

svētdiena, 2011. gada 18. septembris

skumji

svētdienā piedzerties ir forši, bet stulbi ir sajust tās visas skumjas, nelaimes un bēdas kas ir sirdij...

ceturtdiena, 2011. gada 15. septembris

IR

Esmu izbesijusies, bet man patīk, ka ātri nāk miegs un jūtos kaut ko lietderīgu paveikusi.
Man ir mērķisi un es sāku darīt lietas, lai ar katru dienu saprastu, ka esmu arvien tuvāk mērķim. Mērķis ir nereāls ja to izteiktu skaļi visi smietos un teiktu, ka es to nekad nevarēšu..., es pati ar' tā domāju:D
Jau trešo dienu sēžot pie datora klausos tikai un vienīgi Prāta vētras dziesmu na zare, dziema ir forša, bet šķiet tā mani nobeigs, vai izbesīs līdz galam
Vēl trīs reizes noklausīšos un tad došos lasīt grāmatu.
ar labvakaru:)

trešdiena, 2011. gada 14. septembris

Meitenes un mulķības

Trešdiena, darba nedēļas vidus. Cik patīkami, ka nedēļa iet uz beigam.
  šodien bija ballīte, Santas ballīte. Iepirkām paiku un devamies uz Visagala ezeru, lai mierigi pavadītu vējaino vakaru uz laipas un atzīmētu Santas svētkus.
Pārspriedām, kā mums gāja Norveģijā un spriedām, ka vēlamies tur atgriezties vel un vēl, vismaz daļa no mums. Atcerējāmies par smieklīgajiem atgadijumiem Norveģijā un ballītēs,  ir forsi atcerēties visu smiekligo un labo.
   Tomēr kas raksturo Santu- vieni smiekli un muļķības, nu labi mīļums un labestība ari, tomēr smiekli un muļķības ņem virsroku. Tā mēs, ar jautrošanos un smiekliem, atgirezāmies Lubānā un atlikušo vakaru pavadījām histēriski smejoties un nepārtraukti lokoties. Klasiskā mūzika nekad man tā nebija uzlabojusi garastāvokli.
   Diena ir izdevusies un var ķerties klāt bioloģijai un neizprotamiem rakstu darbiem.
 

pirmdiena, 2011. gada 12. septembris

Rūgtums

Nožēlojams ir nevis tas, kurš uzticas draugam un tiek pievilts, bet gan tas, kurš pieviļ draugu.

Tad tas nemaz nav īsts draugs un tas, ka nav īsts draugs ir vēl sāpīgāk, nekā pati pievilšana. Nebija nācies ar to saskarties, bet viss jau kādreiz notiek pirmoreiz. Jāmācas no kļūdām un jāmācās piedot. Neesmu no tiem, kas ilgi dusmojas, varbūt labi, varbūt nē...

svētdiena, 2011. gada 11. septembris

atkal

    Sācies jauns mācību gads, sākums kaut kam jaunam. pirms mācību gada sākuma likās, ka viss būs savādāk kā citus gadus, jo taču divpadsmitā klase- pēdējā. jāsaņemas un jāmācās, cik tik var, jāņem pretī viss, ko skolotāji dod. Tomēr, par nožēlu jāatzīst, ka mācītie negribas, tas it kā būtu loģiski. Skumji ir tas, ka nav pat saprašanas, ka ir jāmācās, cerams tas tuvākajā laikā mainīsies.
    Iepriecina tas, ka šogad stundas beidzas jau ap vieniem- diviem un var nodoties patīkamākām nodarbēm, kā piemēram: ēšanai, gulēšanai, lasīšanai vai sportošanai.
    Ir lietas, kas paliek nemainīgas: kēksiņi garšo tāpat, kā pagājušogad, ķīmijas joprojām ir tik pat foršas, klasesbiedri ir lieliski, matemātikā joprojām nav disciplīnas(tas varētu mainīties ne ātrāk, kā martā) un mājasdarbus negribas pildīt joprojām. Šogad centīšos vairāk lasīt grāmatas un skatīties filmas, lai kļūtu kaut nedaudz gudrāka.


šobrīd lasu: Meitene, kas spēlējas ar uguni
klausos: Ed Sheeran- The a team