"Neviens nezina, kas vada cilvēku ceļus. Kuru un kad satiks. Ar kuru tiec saistīts cieši uz mūžu, kuram paslīdi garam, vien viegli pieskaroties. Varbūt tieši šis, garām paslīdējušais, ir bijis īstais? Dzīve ir tāda, kā ir. Mums tagad atliek vien godīgi noiet savu ceļu līdz galam." tā Tīnas Tropas darbā saka Monta Henrikam.
Un tā ejot dienām es arvien atveru grāmatu un pārlasu atzīmētos citātus, lai aizdomātos, par ko tālāku, kāda ir mana patiesība, kādu dzīvi redzu es. Es ticu, ka tas cik skaista ir pasaule ir atkarīgs tiki no manis. Ticu, ka katrs cilvēks, kas ienāk manā dzīvē neienāk tāpat, katrs man ko iemāca. Tikai jāzina tas brīdis, kad mums jāšķiras, katram dodoties savā virzienā, vai arī ceļš jāiet blakus? Tikai žēl, ka es nekad nezinu vai iet, laist lai iet, turēt, lai paliek vai palikt pašai... Bet zinu, ka pienāks diena, kad zināšu. Diena, kad mācēšu no jums paņemt un dot tikai pozitīvo, bet pārējo palaist, lai iet, lai aiziet...
zvaigznes virs galvas savā ielā- pusnaktī
pateikt paldies
un smaids pasmaidīts.
Un tad es padomāju-kā būtu, ja nebūtu...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru