trešdiena, 2011. gada 21. septembris

man iet labi, vai varbut tomēr nē!?

izdevusies otrdiena

     Tad, kad skolotāja paziņoja, ka šogad vidusskolas klasēm pārgājiena vietā būs rudens sporta diena, mani pārņēma pilnīgs riebums, par to, ka tiek atņemta viena no foršākajām skolas dienām gadā.
     Lai arī tuvākajā apkārtnē nav vietas, kur neesam bijuši, tomēr katru gadu ir forši pavadīt laiku kopā ar klases biedriem darot visādas stulbības.Atceros, kā pirms pāris gadiem bija zāles kaujas, kā pīpējām salmus(cik slimi tas ir, laikam pat ļoti) un laivojām.
     Otrdienā pamostoties sapratu, ka pārgājiens tāpat neizdotos labs, jo laiks bija apmācies un ārā bija slapjš. Nonākot līdz vietai, kur spēles norisināsies(pa taku gar Aivieksti) konstatēju, ka esmu vienīgā meitene no klases, kas ieradusies. Uzskatu, lai arī cik bezjēdzīgs vai nesaistošs būtu pasākums es ieradīšos, jo piekāst klasi ir neforši, laikam lielākā klases daļa tā neuzskata.
     12.a ir lielākā vidusskolas klase tomēr sporta dienā bijām vismazāk pārstāvētā. Pie starta bija jāgaida, jo klases laida ik pēc 10 min, tikmēr Santa mūs izklaidēja ar akmens prikolu, tas bija smieklīgi, pat ļoti. Tā nu pēc 30 min gaidīšamas devāmies trasē, uzdevumi bija dažādi: jāmet salmu dzīvniekā ar šķēpu, jānes baļķis, jābrauc ar laivu utt. Pēc finiša vērojām kā iet citām klasēm visjautrākā laikam bija laivošana, kad daudzi krita ūdenī vai pa upi meta "nelielus" lokus. Pēc tam protams bija ari pusdienas turpat "starp kalniem". Par pārsteigumu pašai -rudens sporta diena man ļoti patika:) Tas liek secināt, ka nevajag savu nepatiku izteikt pirms nezini, kas īsti notiks un kā viss norisināsies.


Diena jau tā bija izdevusies, tomēr to vēl superīgāku padarīja ziņa, ka Beāte ir ieguvusi auto vadītaja apliecību un tā nu arī tas bija jānosvin. Vakarā devāmies uz Lubānas ezeru lai dzirdētu mistisko skaņu, bet par nožēlu ezers bija kluss, taču vakaru pavadījām labi:)

domas un darbi

Jo vairāk draudzenes noliek tiesības, jo vairāk man negribas likt, man ir bail, ka palikšu bez tām...

Divas reizes esmu redzējusi sapni, kas nākamajā dienā kļūst par īstenību, pēc otrās reizes vairs neliekas, ka tā ir tikai sagadīšanās, nezinu kas tas ir un kāpēc tā notiek, vrb man ar Santu ir kāds mistiskais kontakts:D

pēc es nevarēju piedzimt Indij un būt laimīga dzīvojot suņu būdā?


es šodien skrēju
Distance: 3km
Laiks:drausmīgs, pašai kauns

Man pietrūkst frī kartupeļu un Santas sabiedrības, dažkārt liekas, ka viņa zin ko ar manu dzīvi iesākt, labāk par mani pašu. Varbūt nav vairs ko iesākt, jo viss jau ir sačakarēts?(par to derētu padomāt)


Mani māc aizdomas, ka teksts ir pilns ar stila, ortogrāfijas un interpunkcijas kļūdām, bet nu neko darīt

svētdiena, 2011. gada 18. septembris

skumji

svētdienā piedzerties ir forši, bet stulbi ir sajust tās visas skumjas, nelaimes un bēdas kas ir sirdij...

ceturtdiena, 2011. gada 15. septembris

IR

Esmu izbesijusies, bet man patīk, ka ātri nāk miegs un jūtos kaut ko lietderīgu paveikusi.
Man ir mērķisi un es sāku darīt lietas, lai ar katru dienu saprastu, ka esmu arvien tuvāk mērķim. Mērķis ir nereāls ja to izteiktu skaļi visi smietos un teiktu, ka es to nekad nevarēšu..., es pati ar' tā domāju:D
Jau trešo dienu sēžot pie datora klausos tikai un vienīgi Prāta vētras dziesmu na zare, dziema ir forša, bet šķiet tā mani nobeigs, vai izbesīs līdz galam
Vēl trīs reizes noklausīšos un tad došos lasīt grāmatu.
ar labvakaru:)

trešdiena, 2011. gada 14. septembris

Meitenes un mulķības

Trešdiena, darba nedēļas vidus. Cik patīkami, ka nedēļa iet uz beigam.
  šodien bija ballīte, Santas ballīte. Iepirkām paiku un devamies uz Visagala ezeru, lai mierigi pavadītu vējaino vakaru uz laipas un atzīmētu Santas svētkus.
Pārspriedām, kā mums gāja Norveģijā un spriedām, ka vēlamies tur atgriezties vel un vēl, vismaz daļa no mums. Atcerējāmies par smieklīgajiem atgadijumiem Norveģijā un ballītēs,  ir forsi atcerēties visu smiekligo un labo.
   Tomēr kas raksturo Santu- vieni smiekli un muļķības, nu labi mīļums un labestība ari, tomēr smiekli un muļķības ņem virsroku. Tā mēs, ar jautrošanos un smiekliem, atgirezāmies Lubānā un atlikušo vakaru pavadījām histēriski smejoties un nepārtraukti lokoties. Klasiskā mūzika nekad man tā nebija uzlabojusi garastāvokli.
   Diena ir izdevusies un var ķerties klāt bioloģijai un neizprotamiem rakstu darbiem.
 

pirmdiena, 2011. gada 12. septembris

Rūgtums

Nožēlojams ir nevis tas, kurš uzticas draugam un tiek pievilts, bet gan tas, kurš pieviļ draugu.

Tad tas nemaz nav īsts draugs un tas, ka nav īsts draugs ir vēl sāpīgāk, nekā pati pievilšana. Nebija nācies ar to saskarties, bet viss jau kādreiz notiek pirmoreiz. Jāmācas no kļūdām un jāmācās piedot. Neesmu no tiem, kas ilgi dusmojas, varbūt labi, varbūt nē...

svētdiena, 2011. gada 11. septembris

atkal

    Sācies jauns mācību gads, sākums kaut kam jaunam. pirms mācību gada sākuma likās, ka viss būs savādāk kā citus gadus, jo taču divpadsmitā klase- pēdējā. jāsaņemas un jāmācās, cik tik var, jāņem pretī viss, ko skolotāji dod. Tomēr, par nožēlu jāatzīst, ka mācītie negribas, tas it kā būtu loģiski. Skumji ir tas, ka nav pat saprašanas, ka ir jāmācās, cerams tas tuvākajā laikā mainīsies.
    Iepriecina tas, ka šogad stundas beidzas jau ap vieniem- diviem un var nodoties patīkamākām nodarbēm, kā piemēram: ēšanai, gulēšanai, lasīšanai vai sportošanai.
    Ir lietas, kas paliek nemainīgas: kēksiņi garšo tāpat, kā pagājušogad, ķīmijas joprojām ir tik pat foršas, klasesbiedri ir lieliski, matemātikā joprojām nav disciplīnas(tas varētu mainīties ne ātrāk, kā martā) un mājasdarbus negribas pildīt joprojām. Šogad centīšos vairāk lasīt grāmatas un skatīties filmas, lai kļūtu kaut nedaudz gudrāka.


šobrīd lasu: Meitene, kas spēlējas ar uguni
klausos: Ed Sheeran- The a team