trešdiena, 2014. gada 10. decembris

KAMĒR VĒL VAR


..meklē un atrodi mieru sevī! ..aizej pie kāda gudra psihoterapeita, uz baznīcu vai nodarbojies ar jogu, tas palīdz ..mani gādīgi aicināja kāda sieviete, veroties manī mīkstām un līdzcietīgām acīm ..un es nodomāju ..jā, varbūt ..varbūt tiešām miers ir labs un saudzējošs, bet vai es to vēlos?

..un šķiet, ka patiesībā man ir bail būt mierīgam ,jo, redz, rāmas un gludas jūras jau neizskalo gliemežvākus un neizmet laukā dzintarus ..tam ir vajadzīgas stipras vētras, kas izrakņā pat visdziļākās dzelmes ..un es, gribu zināt kas ir manās dzelmēs ..un varbūt ir vērts plosīt un purināt sevi ..tāpēc ..un es zinu, ir vērts ..lai cik no tā reibtu galva un mestos šķērmi ..lai arī varbūt tajās ir tikai izlaupītu kuģu atlūzas ..bet jāpurina ..kamēr vēl var ..kamēr neaizrijas


svētdiena, 2014. gada 30. novembris

Novembri, es šodien domāju ko tevī darīju un kā jutos.

Ir mana dzimšanas diena. Es stāvu saules pielieta priežu meža augstākajā kalnā un klausos dzejā. Es jūtos.. laimīga. Ziedoņa skaistā dzeja, draudzība un mežs, kas vienmēr man ir bijis tik īpašs un tam visam pāri miers. Es ej ar kādu blakus un klusums nav neveikls, bet skaists.  Šī ir viena no skaistākajām manas dzīves pastaigām, ko neaizmirsīšu nekad, jo jūtu. Kopā būšanas laiks ir labākais ko vispār var uzdāvināt un vērtīgākais arī. Tik daudz ko var nopirkt, bet laiku..


Mazais pārgājiens uz Rietumu molu. Jūra, viļņi, bunkuri, mēnessgaisma un superīga kompānija. Tam visam pa vidu bailes, neziņa un mazas skumjas, jo drūmi. Te ir baisi, tomēr, piedzīvojums..


Es izgāju no dzīvokļa, kad bija vēl tumšs, agrs rīts un nu ir vēls vakars, pusnakts un es bailīgi, apkārt skatīdamās eju pa Imantu. 
Es atceros, kā no rīta sēdēju un vēroju cilvēkus, kas steidzas, priecājoties, ka esmu piecēlusies agri. Iedvesmojošu sarunu ar kouču. Brokastis Esplanādē. Izjādi ar zirgu, gar Daugavu, pa miglas pielietām pļavām. Brīvprātīgo darbu, jautru brīvprātīgo darbu, kuru darot saproti: jo vairāk tu dod, jo vairāk saņem. Vārdi: paldies, ka esi.
Es sāku iet lēnām un neskatos apkārt, jo no kā gan man baidīties, šodienu esmu nodzīvojusi tiešām priecīgi, tā bija piepildīta un labāku to grūti iedomāties. Viss. Man no nekā vairs nav bail..

Es sēžu mazā kafejnīcā Vecrīgā un mēģinu anglim izskaidrot, ko latviešiem nozīmē dejusvētki, kas ir dzelzāmura rakstāmgalds, savukārt viņš man mēģina izskaidrot cik forša sajūta ir dejojot tango un ka kļūt par psihoterapeitu neesot nemaz tik grūti un tā mēs mācāmies tās valodas. Smejamies, līdz asarām un pārliecinos, ka džentlmeņi kā suga tomēr vēl nav izmirusi. Zināšanu barteris..

Aiznesu attīstīt filmiņu. Attīstu. Es nevaru sagaidīt, kad ieraudzīšu bildes, visu dienu gaidu mirkli, kad ieraudzīšu bilde, esmu vēl nepacietīgāka kā mazs bērns, man nevajag šo dienu, es tikai vēlos ieraudzīt, kas izdevies, kas nē. Es izkāpju no tramvaja un skrienu mājās. ak 21 gadus veca bērna prieki un tie nemaz nav mazi prieki..

vienmēr domāju, ka visu laiku pozēt jau nu tiešām nav tā grūtākā lieta. Un nu es otro stundu skatos planšetes ekrānā, man ir apnicis, es gribu kustēties, es gribu ārā, es gribu skatīties uz īstām lietām. Saprast vēlu ir labāk kā nesaprast nekad..

es stāvu ārā, aplī ar 50 cilvēkiem. Pēc principa- viens klausās- visi pārējie runā. Katrs stāsta, kas viņuprāt ir uzņēmība, ar ko saistās, ko nozīmē, min piemērus. gaisa temperatūra ir zem nulles un man kājās ir gumījnieki, jau pēc trešā runātāja es domāju- es vairs nevaru, bet beigu beigās izturu līdz beigām, lūk ko nozīmē uzņēmība, lai cik grūti, cik auksti, cik neizturami- nepadoties..

Kāzas, es tik sen neesmu bijusi kāzās, esmu aizmirsusi, cik tas ir.. brīnišķīgi. Mirklis, kad līgavainis ierauga līgavu, skūpsti, sadotās rokas un acu mirdzums, līgavas pušķis un kleita, gredzeni un pirmā deja. Tikai skatīties un sajust to mīlestību, kas staro, būt daļiņai, kaut mazai..

Un tagad pēc pusnakts es eju cauri visai Lubānai un apzinos, ka šis ir drūmākais vakars, kādu esmu redzējusi, migla un vien pāris gaismas stari no tālumā braucošajām mašīnām. Bet manī ne miņas no bailēm pat ejot cauri kapiem, skatoties uz akmens krustiem un domājot par to tumsu, to bezcerību, kas no turienes nāk. Manī tikai miers un piepildījuma sajūta, jo daru darbu, ko mīlu, bet kā gan vispār var nemīlēt, ja apkārt cilvēki, kas mīl, ar katru acu skatienu, ar katru domu, ar katru pieskārienu..


Ir tumša nakts un es ar kūku rokās skrienu pa savu mazo ielu, es ieraugu cilvēka siluetu un bļauju: "Daudz laimes Latvijas dzimšanas dienā, Patrīcij". Mēs sēžam stundām un runājam, man liekas, ka mēs varētu sēdēt gadiem un tik un tā būtu, ko teikt..

un vēl un vēl, tu jau arī atceries tos mirkļus, kaut kad jau arī esi bijis man blakus..


Padomā par savu novembri, ko tu atceries, ko iemācījies, kad tev sāpēja, kad smaidīji, kad biji neizpratnē, kad skumi, kad priecājies, kad pār tevi skrēja miljons skudriņas, kad sirds sitās straujāk, kad biji izmisumā, kad biji lepns un kad gribējās raudāt, kad  viss likās bezjēdzīgs un kad šis mirklis bija viss, kas nepieciešams, viss kā dēļ vien dzīvo.


Un tagad padomā, kāpēc atceries, vai tik ne tāpēc, ka juti, patiesi un spēcīgi..



Es rakstu par to, ka laiks ir labākais, ko man dāvināt un ko es daru pati...
Šobrīd ir pāri pusnakti, es sēžu dīvainā un mana mazā māsa ir aizmigusi man blakus gaidot, kad palasīšu viņai pasaku. Man ir kauns. Viņa gaidīja, kad veltīšu viņai laiku, lai kā viņai nāca miegs viņa cerēja un nepadevās līdz pēdējam, bet ko es.. tik bieži neredzam tos, kuri mums ir blakus un gaida līdz pēdējam, kamēr paši skatāmies uz kādu citu un arī gaidām līdz pēdējam, bet nesagaidām.
Cik ilgi vēl es varēšu māsai lasīt pasakas, cik ilgi vēl viņa manī klausīsies.

Bet viņa ir tik skaista miegā, mana mazā princese, nesu viņu uz gultu un apņemos decembrī izlasīt viņai priekšā veselu grāmatu.
Veltīt laiku kādam, kas tev tuvs, bet nevelti viņam laik pietiekami ir laba apņemšanās decembrī, labāka kā apņemties sportot vairāk vai ēst mazāk. Kāpēc apņemties tagad, jo kad tad, ja ne tagad?

Par sajūtām un laika veltīšanu tiem, kuriem TU ESI SVARĪGS!











otrdiena, 2014. gada 21. oktobris

Lubāna- Kolka

    Velobrauciens Lubāna- Kolka bija viens no šīs vasaras spilgtākajiem piedzīvojumiem.
    Kādā pavasara dienā atskārtu, ka esmu bijusi vairākās pasaules valstīs vairāk kā divas un pat trīs reizes, bet neesmu bijusi ļoti daudzās Latvijas pilsētās. Man par to palika kauns un nolēmu to mainīt- vasarā apceļot vismaz daļu neredzēto un skaisto Latvijas vietu. Vēlējos ceļot ar velo divu iemeslu dēļ: lētāk un iespējams apskatīt vairāk, sajust, redzēt, izbaudīt, kā braucot ar autobusu vai mašīnu.

    Bija tikai divas "nelielas" problēmas- man nebija velo un nebija neviena, kas būtu gatavs doties ar mani kopā.
    Par pirmo problēmu var teikt tā, ka atliek tikai kaut ko ļoti, ļoti vēlēties un dzīve vienkārši visu izdara tavā vietā. Kā es nopirku savu lielisko velo- tas ir viens brīnumains stāsts(ja vēlies uzzināt pajautā, jo nevar jau te izplūst pārāk gari, lai jums neapniktu lasīt).
tad otrā problēma vairs nebija problēma, es nolēmu braukt viena, es negrasījos vasaru "nosēdēt" tikai tāpēc, ka nevienam nav laika vai arī ticības saviem spēkiem.
 
Nomītajiem kilometriem nepiešķīru īpaši lielu nozīmi, par to liecina kaut vai fakts, ka tikai šodien, pēc vairāk kā 3 mēnešiem sarēķināju cik tad īsti esmu nominusi:

Lubāna- Sāviena 55km
Sāviena- Rīga 151km
Rīga- Dižstende 119km
Dižstende- Kolka 83km
Kolka- Dižstende 83km
Dižstende- Tukums 49km

5 dienas(pirmā un pēdējā minos vien pāris stundas tāpēc tās skaitu kopā) nomīti 540km un piedzīvotas bezgala skaistas un trakas lietas, raudāts, smiets un visbeidzot izdzīvots :)


Ja kāds man teikt, ka tepat Latvijā, ceļojot vienam un paliekot pa nakti pie paziņām/draugiem var piedzīvot gandrīz tik pat daudz cik Indijā, es neticētu, bet kad tas viss ir izdzīvots saprotu, ka sen jau būtu devusies ceļā, ja zinātu, ka tas ir tik vērtīgi.

Spilgtākie notikumi, sarunas un sajūtas, kas palikuši prātā:

  •  Agrs rīts, miers un Saules pieliets ābeļdārzs.Otrās dienas rītā brokastoju kopā ar zviedru, kādā lauku sētā dziļā nekurienē- Sāvienā. Tas bija maģisks un diezgan šķietami nereāls rīta iesākums.
  • ja google maps ceļš zīmēts kā ar auto izbraucams, tas vēl neko nenozīmē, jo kā izrādās dažviet pa tādiem ceļiem pat velo ir jānes. Latvijas burvība- tu nekad nezini ko šodien tev iemācīs ceļš pa kuru dosies. otrajā diena nobraukti vien pāris kilometri, bet kājas ir dubļos, vienīgais mierinājums ir avenes izcirtumā un doma, ka nesot velo uztrenēšu roku muskuļus. Galvenais ir fokusēties uz pozitīvo.
  • Apstājos kādā pieturā, kur dāma gados gaida autobusu. Viņa ar lielu ziņkārību mani vēro, arī es esmu ieinteresēta uzsākt sarunu. Lai gan zinu, kur atrodas tuvākais veikals, tomēr nolemju viņai pajautāt: "cik tālu ir tuvākais veikals?". Mēs uzsākām sarunu. Kā izrādās sieviete ir ļoti laipna, cienā mani ar ķiršiem un runā daudz.  Viņa dzīvo ar kaķi, kas esot viņas prieks. Mirklī, kad sastopamies viņa gaida autobusu uz kapiem. Viņa stāsta, kā divas reizes izārstējusies no vēža, kā acu priekšā mūžībā aizgājis viņas vīrs. Es apbrīnoju viņas uzticēšanos man, tādai jaunai meitenei, kas dzīvi vēl tikai iepazīst. Pretī viņai liku savus stāstus, sajūtas, ko neesmu vārdos izteikusi nekad. Dīvaini, ka svešinieki viens otram tik viegli uzticas. Viņas un manas asara. Tas bija patiesi vērtīgi. Vēl joprojām, grūtajos brīžos atceros viņas dzīvesstāstu un viņas asaru un sāpju pilnās acis man to stāstot- tad es saņemos un pasmaidu par savu lielisko dzīvi.
  • Es nobraucu 140km, bez jebkādiem starpgadījumiem, viss rit gludi un pēc plāna. Rīgā nobraucot 10km(!!!) es ietriecos sabiedrisko transportu sarakstā, pēc tam manī ietriecās riteņbraucējs un beigu beigās es vēl apmaldos šķietami zināmā, kā beigās izrādās- nezināmā mikrorajonā. Es domāju vai tā ir sakritība vai Rīgai es tiešām nepatīku.
  • Nakts izbrauciens Rīgas ielās ar draudzenēm, logi vaļā, mūzika uz skaļāko un tā superīgā sajūta- ka mīļās draudzenes kopā un visas priecīgas. Reta, bet laimīga tikšanās gadījās arī velotripā. Diena bija tik piepildīta. Domāju un nesaprotu: kā var nomīt 150km, satikt tik daudz draugu, cilvēku, dzirdēt stāstus, nosvinēt draudzenes dzimšanas dienu un beigu beigās vēl just pilnīgu svētlaimi. Noslēpums laikam slēpjas tajā, ka vairāk darot vairāk var arī izdarīt. un visu laiku atpūšoties izdarīt nevar pilnīgi neko.
  • Braucot mēģinu piestāt skaistās vietās, apskates objektos. Apstājos pie kādām dzirnavām, satieku manāmi iereibušu melnstrādnieku, kas man izrāda dzirnavas bez maksas, izstāsta savu dzīvesstāstu un paspēj nošokēties par manis nomītajiem kilometriem. Viņš runā ar tādu kurzemnieku akcentu, ka knapi saprotu, ko viņš saka. Tomēr esmu atvērta. Cilvēu dzīvesstāsti, nekurienē, nestandarta situācijā, zem četrām acīm- tas ir kaut kas tik ļoti.. īpašs. Vēl viena satikšanās, kas liek domāt un aizdomāties. Cilvēki un viņu dzīvesstāsti ir viela vērtība, lielāka nekā līdz šim biju domājusi.
  • Minos ar vienu kāju, jo otrai neliekas īsti godīgi, ka pēkšņi ir jāmin vairāk par 100km vairākas dienas pēc kārtas, tāpēc tā izdomā paņemt atpūtu. Pretvējš un soma. Es knapi velku 15km stundā un tad nāk kalns. Viss. Lielais lūzuma punkts. Es vienkārši nometu riteni un apsēžos ceļa malā es vairāk vienkārši negribu varēt. esmu dusmīga. bet uz ko es varu būt dusmīga? tikai un vienīgi uz sevi. Es gribu smieties un raudāt reizē, cik neloģiska es esmu, pati vien izvēlējos braukt, pati izvēlējos mīties tik daudz vienā dienā, pati liku mantas somā, visu pati vien. Pasēžu, padusmojos un pasauli, tā vietā lai dusmotos uz sevi. Tad es ieraugu lidmašīnu, kas lido pilnīgi perpendikulāri zemei, nekad neko tādu neesmu redzējusi, domāju- ja jau viņa var tad es arī. Ceļos un dodos. Mana lielākā cīņa. izklausās skaistā un nesāpīgāk, kā bija. Vēlreiz pārkāpts sev pāri.
  • Abavas ruma. Sabiles pilskalns. Kamparkana tornis, no kura veramies jūrā peldošajos kuģos noķerot pilnīgu laimi mirklī, sajūtu, ka neko vairāk par mirkli nevajag. Talsu pauguraine un sirds ezers. Apskatam savulaik lielāko lepras slimnīca Baltijā. Vīns un sikspārņi pusnaktī. Jā, es satiku viesmīlīgāko ģimeni, kādu vien nācies redzēt. Biju patīkami pārsteigta, cik cilvēki var būt zinoši par savu novadu un ar kādu prieku to vēlas parādīt citiem. Vairāk tādu cilvēku Latvijā, tas mēs ticētu mūsu mazās valsts skaistumam, pateicoties cilvēkiem. Ievas ģimene ir eksistējošs brīnums- tas tā īsumā :)
  • Visi deviņi Talsu pakalni, radošā sēta, mazās kafejnīcas un bruģētās ielas, tā pilsēta ir mana vieta.
  • Kolka. Es skatos Latvijas kartē un neticu pati sev, ka tik daudz esmu nominusi, nereāli. Likās un liekas joprojām. Apziņa, ka šis miniens ir labākais kas ar mani šajā gadā noticis. Stāvu Kolkas skatu tornī un priecājos par dzīvi, kā mazs bērns- vien par to, ka dzīve ir, neko vairāk nevajag. Sēžot kāpās sagaidām saulrietu, pusnakti un guļam 30 metrus no Kolkas raga. Tik nereāli- atvērt acis un redzēt saullēktu un saprast, ka teiciens: "vislabākās lietas dzīvē ir par brīvu" ir tīrākā patiesība.
  • Mazie lībiešu ciemi ir interesanti, bet kad tos izrāda un par tiem pastāsta kāds, kas tur uzaudzis ir daudz interesantāk. Mazi meža celiņi, skaistas koka mājas. Mazirbe. Slīteres nacionālais parks un Slīteres bāka. Dundagas pils un žāvētas butes. Vis notiek tik ātri un skaisti, ka šķiet- nespēju vēl izbaudīt vienu mirkli, kad klāt jau ir nākamais pārsteidzošais notikums.
  • Pēkšņi esmu Talsos, burvīgā lauku mājā. Saules pielieti labības lauki un saulriets. Deju kolektīva ballīte, viss kā jau pienākas- volejbols un pirts, dīķis un 17kg arbūza uz četriem. Tā es vakaru/nakti pavadu gandrīz svešu, bet foršu cilvēku sabiedrībā brīnoties kā man apkārt vienmēr var būt tik lieliski cilvēki. 
  • Starp Pūri un Tukumu apstājos pie skaistākās liepu alejas kādu nācies redzēt. Stāvu un priecājos par Latvijas skaistumu, ko esmu ieraudzījusi pateicoties tam, ka braucu ar velo. Tik bieži steidzoties uz galamērķi, ka nepamanām- lielākā burvība jau ir pats ceļš, apkārtne un domas, idejas kas nāk prātā.
  • Esmu Tukuma stacijā, piedzīvojumi gandrīz jau galā, atliek vien brauciens ar vilcienu līdz Rīgai un tad jau piedzīvojums būs galā. Esmu jau pieradusi, ka cilvēki uz mani skatās ar ziņkārību, dažbrīd domāju, ka tiem, kas mani vēro vis cītīgāk vajadzētu pieiet un uzsākt sarunu: "ja jau jūs vairāk kā piecas minūtes vērojiet mani un manu velo, kāpēc jūs vienkārši nepajautājiet kurp dodos un kas esmu". Izrādās, ka iecelt velo vilcienā nav tik vienkārši, lūdzu palīdzību kādam vīrietim, kas pirms tam mani ļoti ilgi vēroja, viņš arī ir ar velo. viņš protams man palīdz un vilcienā uzsākam sarunu. Kā izrādās viņš apceļojis teju visu pasauli, bijis Indijā, tajās pašās vietās, kur es. Atkal cilvēks ar savu dzīvesstāstu mani pārsteidz un liek domāt par savu dzīvi, atkal aizdomāties. Stundu gara saruna, bezgala vērtīga, šķiramies kā draugi, kas vien otru pazīst jau gadiem, vismaz man ir tāda sajūta.


Daudz notikumu un pārdomu, visu izstāstīt nevar un nemaz nevajag.
90% cilvēku teica, ka tas ko daru ir traki, bet pasakot ka braucu viena vispār iepleta acis aiz izbrīna. Tik daudzi jautā: "Vai tev nav bail?"
Uzsākot ceļo domāju, ka nav, bet tad sapratu, ka man ir bail. Bail no tā, ka kāju muskuļus uztrenēšu tik tālu, ka vairs nevienas džinsas nederēs, bet beigās jau viss labi, visas bikses joprojām der.

Vai man nebija vientuļi? Nē, jo satiku tik daudz interesantu cilvēku, cik ikdienā pa vairākiem mēnešiem kopā nesatieku. Arī braucot vienatnē garlaicīgi nav, jo man ir interesanti ar savām domām un sajūtu, ka tomēr dzīvoju nevien knapi velku no vienas dienas līdz otrai. Katrā ziņā sēžot pie datora jūtos daudz vientuļāk nekā braucot ar velo vienatnē.

Un ja Tu lasi šo un domā, ka tas ko darīju ir traki un bīstami, ka mani var notriekt, ka mani var notikt nez kādas trakas sliktas lietas, jo es taču braucu viena. Kā mani vecāki man var ko tādu atļaut. man tev ir pretjautājumi:
Vai tu domā pavadīt šo dzīvi nedarot kaut ko tikai tāpēc, ka baidies? Tikai tāpēc, ka kaut kas varētu ar tevi notikt? Vai tu domā darīt liets kas tev patīk kaut kad, kad tev būs laiks? Sēdēt mājās un baidīties darīt trakas lietas, tikai tāpēc, ka var kaut kas notikt. Sēžot mājās dīvānā, pie datora cilvēku var piemeklēt daudz vairāk slimību kā dzīvojot aktīvu un reizēm pārgalvīgu dzīvi. Es te, protams, nedaudz pārspīlēju, bet padomā par to, par savu dzīvi un vai dzīvo tā kā vēlies šodien. Es arī dažreiz tikai eksistēju un gatavojos dzīvošanai kaut kad vēlāk.
     Taču kāda tikšanās jau pēc velobrauciena Lubāna- Kolka man ļoti lika pārdomāt prioritātes dzīvē un saprast, ka mīt tos kilometrus bija vērtīgi un superīgi, par spīti vienatnei, lielajam gabalam un cilvēku šausmināšanos, ka tā gan darīt nevajagot.

Te arī notikums:

Karstākās vasaras dienas, atpūšos pludmalē, esmu viena, tāpēc gribot negribot dzirdu blakus esošos atpūtniekus. Blakus apmetas kāda kompānija, kurā ir arī sievietes bez kājas. Viņa bieži saka, ka viņa nevar izdarīt to un to. Ka viņa nevar sportot, dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, bet viņai arī bija sapņi un viņa arī domāja vēlāk...
 Tā nu divas dienas nejauši pavadot blakus šai kompānija man bija diezgan daudz laika pārdomāt tās visas reizes dzīvē, kad esmu domājusi: vēlāk. Nav nekāda vēlāk, ir tikai šodiena un tas ir viss kas ir. Rītdiena nekad nepienāks. Vēlāk, nekad nevar zināt kā būs vēlāk...

Burvīgais rīts Kolkā. 

Lieliskākais velo pasaulē, kaut vai uz pasaules malu...

otrdiena, 2014. gada 23. septembris

No rīta saprast ka kaut kā tik ļoti trūkst, bet nesaprast kā.


Aiziet uz Rīgas Biržu un pirmo reizi ieiet Gaismas pilij, ēst restorānā un dzert vīnu kojās no skaistām glāzēm.
Darīt lietas, kas nav darītas un domāt domas, kas nav domātas.
Runāt par dzeju un attiecībām.
Saprast, ka dzimst jauna draudzība, pamazām un labi, ka pamazām.

Esam izaugušas. Gribam zināt, saprast, arvien vairāk, apmeklēt vietas, lai rosinātu domāt.
Vēlēties būt kopā ar tiem cilvēkiem, kas iedvesmu, kam vari dot un ņemt.
tā kursabiedreņu būšana ir ļoti forša.


Un tad vakarā saprast, ka nekā netrūkst, jo jūties piepildīts.
Ir gūtas jaunas zināšanas un idejas.

Kaut vienmēr problēmas atrisinātos tik viegli, kā šodien.





otrdiena, 2014. gada 17. jūnijs

Brīvība nozīmē spēju pateikt "jā",
kad ir jāpasaka "jā", un pateikt "nē",
kad ir jāteic "nē", un dažkārt paklusēt, kad
nav vajadzība ko teikt- klusēt, nebilstot ne
vārda. Kad tas viss ir iespējam tā arī ir brīvība.

                                                      /OŠO/

pirmdiena, 2014. gada 31. marts

Diena ir skrējiens un tikai tagad, vakarā tā apsēžoties es pārdomāju kas izdarīts, kas uzzināts, kas piedzīvots. Saprotu, ka šovakar esmu laimīga un ne jau tāpēc, ka būtu iemīlējusies vai šodien būtu sastapusi LIELO laimi. Tādas lielās laimes nemaz nav, tās ir muļķības, drīzāk pūcei aste uzziedēs kā vienā dienā atradīsies lielā laime, kas darīs laimīgu nedēļām, mēnešiem un gadiem laimīgu, BET ir mazās laimes. Tik daudz man to šodien bija.
     Nevis stāvēju un gaidīju tramvaju, bet gāju pieturu uz priekšu, zini kas tur foršs, vienkārši vairāk noiet un noķert vairāk saules starus, kā stāvot cilvēku pūlī.
     Ieeju biblioteka printēt savu ikkontoldarba špikeri un satieku kursabiedreni ar 4x labāku špikeri, viņa man uztic arī savējo. Es nevienmēr uzticu savējos špikerus, jo zinu cik laika paņem tos uztaisīt. Laime, ka nav žēl.
     Man ir sākusies svārku/kleitu ēra. Ir forši, ja saka- čau un uzreiz pēc tam seko- tev skaisti svārki. Ja patīk tā tāču ir laime, vismaz man bija.
     Merķeļa drukā čalim pateicu, ka pie viņiem man patīk daudz labāk kā copy pro, jo nav rindu un datori nekarās. kas tur foršs, tieši tas, ka es vispār to pateicu, ka es pateicu ko labu kādam, vienkārši tāpēc, ka tajā mirklī likās- jesaa, man nav jāstāv rindā. un zini kāpēc vēl tā bija laime, jo viņš pasmaidīja, pa īstam un smaids ir laime, jo nelaimīgi cilvēki nesmaida.
     Man nekad nav licies, ka man būtu glīts rokraksts, arī dzirdēt man to nav nācies visai bieži, bet šodien sanāca.
     Pateikt labos vārdus un saņemt labus vārdus atpakaļ, kad šķiet, esmu paveikusi ko labu katru dienu negadās, bet šodien arī tas sanāca.
     Mazā laime ir tā, ka čalis kas šodien sēdēja kontroldarbā aiz manis uzrakstīja kontroldarbu labāk nekā tad, ja viņš nebūtu sēdējis aiz manis. Citu laime jau arī savā ziņā ir mana laime.
Izgāju skriet un bija aukstāks kā vakar, pasmaidīju un aizrikšoju, jo man labāk patīk skriet, kad ir tik auksts, kā šodien, nevis tik silts, kā vakar.
     Parasti dzīvokļa biedrs ēd manu ēdienu, bet šodien kaut kādā mistiski dīvainā kārtā viņš man paņem un noliek uz galda ferrero rocher. Es nezinu vai par šīm končām vienkārši var nebūt laimīgs, bet no viņa puses tā ir divkārša laime. Es joprojām nesaprotu kā viņš tā.
     Saņemt sms ar tekstu: "Tu esi mazs zelts" un atbildēt "Pasaules zelti mēs" ir laime, jo saprotu, ka mani novērtē tik pat ļoti, cik novērtēju es.
     Pirms kāda laika zvanīju labākajai draudzenei- raudāju un smējos reize, šodien viņa zvana man- raud un smejas. Ne jau raudāt vai smieties bija laime, bet gan saprast, ka pat tad, kad nezini kā jūties vienmēr būs kāds, kam piezvanīt, kas sapratīs.
     Tu noteikti zini to sajūtu, kad domā, ka kāds ir uz tevi apvainojies, bet tu jau negribi piekāpties un nezvanīsi pirmais. Man tā bija, domāju jau ka draugu esmu pazaudējusi, bet šodien viņš man ņem un piezvana paziņojot, ka bijis tik saspringts laiks darbā- nebijis laika man zvanīt. Ak, es sieviete, nez ko jau izfantazējusi. Mazā laime- draugs nekur nav pazudis, ar savu fanātisko pozitīvismu tepat vien ir.
     Izlasīt rakstu "8 lietas ko der atcerēties, kad neiet labi" ir laime tāpēc vien, ka man šobrīd iet labi, bet tad kad neies labi tad zināšu, ko lasīt.
   


Manas divpadsmit šodienas laimes ir tur augstāk, un tās nemaz nav visas. Es ticu, ka Tev šodien arī bija laimīga diena, jo mazās laimes Tevi pavadīja, padomā par to, jo tas ir daudz vērtīgāk kā tev varbūt varētu šķist.
Tikai tiem, kas novērtē tiek dots vēl un vēl.

ā un vēl, 12 laimes tās radījāt jūs, ja tu sevi atpazini tad paldies tev par to prieku, ko devi man šodien.


Divi smaidi Tev no manis, par to ka izlasīji.
Lai rītdiena tev dod spēju priecāties par maziem notikumiem, darbiem un sajūtām.

otrdiena, 2014. gada 18. marts

būt mākonī IR forši

      Indijā satiku daudz vīriešu, kas pārsteidza ar visdīvainākajiem jautājumiem, rīcību vai izskatu, tomēr viens indietis pārsteidza ar to, kur atrodas Latvija, viņš pat zināja, ka blakus ir Baltijas jūra. Tā nu viņš no nesportiska nūģa kļuva par mūsu ceļabiedru nelielajam dienas pārgājienam.
     man vienmēr ir licies forši būt mākonī, jo kā gan tas var nelikties forši būt tik augstu kā mākonim. Super, mākoņi, tā es arī nodomāju tajā dienā.
    Sasniedzām mazu pāreju, no kuras pavērās diezgan skaists skats. Indietis man, protams, izmaksāja pusdienas, vēl kāds cits tikmēr mani paspēja iesaistīt savā fotosesijā, sēdējām un baudījām skatu. Līdz mirklim, kad nemanot visapkārt kalnu vietā bija redzama tikai migla. Lai nu kā nolēmām, ka atpakaļ pa to pašu ceļu iet negribam un dosimies nejā pa citu taku, kartes mums nebija, bija vien zīmēts plāns, kur pat mērogi bija galīgi kreisi. visa jautrība sākās mirklī, kad sapratām- izteiktas, saprotamas takas nav, bet iet atpakaļ arī negribas.
    Tā nu pagāja 5 stundas jautrajā mākoņu valstībā, kurā par 7 metriem tālāk redzēt grūti. bailes no trakiem suņeim, lāčiem, čūskām un tumsas iestāšanās bija jāaizmirst, jo bija jāatrod ceļš lejā. Virzienu zināt ir viegli, bet ja nav takas virzīties uz priekšu nav reāli, jo džungļu dēļ tas fiziski nav iespējams. beigu beigās kaut kā jau lejā tikām. izskatījās, ka indietis ir vairāk pārbijies kā es un ka tas ir bijis grūtākais pārgājiens viņa dzīvē, jo pēc izkļūšanas no viezajiem mākoņiem viņš mums jautāja vai mēs esam profesionāli sportisti, jo izskatoties, ka mēs katru dienu to vien darām, kā kāpjam kalnos. Mēs vien nosmējāmies, tomēr zinot to cik sportiski ir indieši mūsu sportiskuma pakāpe viņam likās kaut kas.
   Kopš tās dienas es vairs nedomāju, ka būt mākonī ir forši.

kas gan būtu domājis, ka tie mazie mākonīši var pārvērties tādos milzeņos.
20 minūtes pēc iepriekšējās bildes.

 Te jau galīgi laimīgi:)