piektdiena, 2012. gada 15. jūnijs

Ir 8. jūnijs, vakars. Esmu nekurienē. Miers un klusums apkārt- neaprakstāms. Tur es sēžu, pie loga uz balta ķeblīša un domāju. Ar savām domā stundu un divas. Par nākotni- priekšā bezgalīga tumsa, galu tiešām neredzu.
Tur es sēžu. Sēdēšu vēl un vēl- klusumā, vienatnē un mierā.

Rīt viss beidzas, nu beidzies jau kādu laiku, bet oficiāli- tieši rīt. Kā uz kāzām. Kleita ir, bet līgavaiņa nav. Es nevaru aiziet, ja nav kur iet. Un nav, bet jāiet ir.
Stāvēšu. Atlaista, bet ne gatava iet.

pirmdiena, 2012. gada 21. maijs

Don't wish for it, work for it!

 Manas dzīves dienas likās garlaicīgas un nevērtīgas, katru mirkli gaidīju kaut ko, kas notiks rīt, parīt vai pēc gada.Es skatījos uz tavu, tavu un tavu dzīvi, kas likās tik ļoti interesantas un aizraujošas.
Jau kopš pamatskolas ik pa laikam skrēju, nenopietni, ar vairāku mēnešu atstarpēm, īsas distances. Man patika skriet. Katru dienu es sev teicu, ka nu jā, nākošnedēļ es sākšu nopietni skriet, vai tad, kad būs labs laiks- skriešu, un tā dienu no dienas, gadu no gada.

Tomēr 2011. gada oktobrī, kaut kā nemanāmi sev neko nesolot sāku skriet, sākumā tās bija 3-5km garas distances. Man iepatikās arvien vairāk, es neteicu, ka šodien ir auksts, līst lietus vai jāmācās, es nemeklēju attaisnojumus, lai neskrietu, es gāju un skrēju, jo tas bija tieši tas, kas man tajā brīdī bija vajadzīgs. Ar laiku sāku skriet biežāk, arī distanču garumus palielināju. Šī gada janvārī pieteicos Nordea Rigas maratonam uz pusmaratonu(21,097km) es skaidri zināju, ka tik daudz noskriet nevaru, tāpēc skriešanai bija jāsāk veltīt vairāk laika, to arī darīju. Skrēju viena un kopā ar paziņām, draugiem. Apmēram aprīlī sapratu- jā, es varēšu noskriet pusmaratonu.

Lai sagatavotos pusmaratonam 2012. gadā esmu noskrējusi 290,12km

Tad pienāca tā diena- 20.maijs. Skrējiens sākās 9:30, par to man bija ļoti bail, domāju, ka nevarēšu normāli paskriet, jo parasti skrienu vakaros, nakts ir mans laiks, ne rīts. Sākumā skriet bija viegli, jutos ļoti labi. Ļoti patika tas, ka skriešanas koridori gandrīz visas distances garumā bija blakus un skrienot varēja redzēt skrējējus, kas ir man ir priekšā. bija interesanti, visu laiku skatījos, vai kaut kur nav kāda pazīstamā, lai pasveicinātu un uzmundrinātu,kilometri pagāja ātri. Bija ļoti karsti, sāpēja galva un kājas, tomēr centos par to nedomāt, taču 17km mani piemeklēja kaut kāds lūzuma punkts, kilometru atzīmes vilkās, likās, ka jau ir noskrieti 2km, bet noskriet bija tikai 1km. 18-tajā km pirmo reizi skrējiena laikā ienāca prātā doma, ka varētu apstāties, likās, ka visssssssssss- es vairs nevaru, es tiešām vairs nevaru, man ir karsti un sāp, ļoti sāp. Tomēr es nebiju atnākusi zaudēt, zaudēt sev, es to vienkārši nedrīkstēju pieļaut, tāpēc skrēju, ignorēju visas domas savā galvā, kas kliedza- tu vairs nevari, es vienkārši turpināju:) 19-tajā km nāca otrā elpa un pēdējie 2km bija daudz vieglāki kā 17-tais, 18-tais, neizpalika arī finiša sprints.

 Mans laiks- 02:22:00,91. Tā, kā šis bija mans pirmais pusmaratons, man protams bija uzstādīts mērķis, kuru paveicu, tomēr tas nebija laiks, tāpēc esmu apmierināta. Pasākums bija neaprakstāmi pozitīvs, ļoti emocionāls un izdevies. Kaut kas neatkārtojams, neaprakstām un neaizmirstams.

Ja kāds pirms gada man būtu pateicis, ka jebkad dzīvē spēšu noskriet kaut vai 10km, es neticētu un vienkārši smietos, kaut kas nereāls, neiespējams. Daudzi saka, ka nekad to nevarētu, es arī tā teicu. Padomājot tā vienkāršāk- vai tu jebko esi darījis, lai varētu, lai spētu? Pateikt nevaru ir tik vienkārši, apskaust citus, ka viņi dzīvo ne tikai eksistē, domāt, ka kādam tas ir vieglāk kā tev vai man- sasniegt nereālo. Jā, es noskrēju, jo neiesējamo pārvērtu par iesējamu, bet ne jau sapņojot, bet gan smagi strādājot.

Es mīlu skriet un turpināšu to darīt, jo meklēju iemeslus, lai skrietu, ne attaisnojumus, lai neskrietu!

Mans sākums nepieder man, tas pieder kādam, kas mani iedvesmo, kādam, kuru es apbrīnoju!
Atrodi arī tu kādu, kas tevi iedvesmo, varbūt tas esi tu pats?

Pārvērt sapņus realitātē!


LAI IZDODAS!


trešdiena, 2012. gada 2. maijs

Aprīlis

Lielais notikums noteikti bija tiesību iegūšana, par to jau vislielākais prieks:)

Noskrieti 94,62km un ar velo nobraukti 34,97km
Izlasīta Annas Gavaldas grāmata "Skaistais izrāviens", kuru vērtēju 5/10, vāks bija skaists, bet tālāk...
Uzspēlējām arī volejbolu, noslēdzās turnīriņš un ieguvām smukas 2. vietas medaļas, tā priecīgi.

Tomēr pēdējā nedēļa bij vislieliskākā kopā ar klases/skolas biedriem: zvejojām, atpūtāmies, smējāmies, mācījāmies un sportojām kopā, bet vēl jau neka nav beidzies, viss skaistais vēl tikai priekšā!:)


svētdiena, 2012. gada 15. aprīlis

Šodien ir tā sajūta, ka esmu viena šajā lielajā pasaulē. Tad es sāku filozofēt un izdomāju, ka patiesībā kā gan var nebūt viens, ja neviens nevienam nepieder. Labāk tomēr nepalika.

Man ir trīs šokolādes, it kā prieks, bet nav pat ar ko dalīties!

Tikai nedaudz labāk paliek atverot Reinholda Mesnera grāmatu "Gājiens vienatnē" un izlasot otro lapaspusi.
Gaidu to dienu, kad arī man tas izdosies!


ceturtdiena, 2012. gada 12. aprīlis

Tiesības

    Lai gan parasti ceļos pēdējā brīdī šorīt biju jau augšā pus septiņos. Miegs nenāca, jo bija ļoti liels uztraukums. Tas tiki normāli pirms braukšanas eksāmena. Astoņos devos vēlreiz izbraukt figūras. Tad devos uz Gulbeni un 9:45 sākās mans eksāmens.
    Izfeilojos jau pirmajos 30 metros, bet nu labi, ka tas vēl skaitījās pie izmēģinājuma aplīša.
    Kā otrā figūru dators man izspēlēja... nu, protams, gabarīt vārtus. Domāju, jā forši, visstulbākais jau iekrīt tieši man. Tomēr par lielu pārsteigumu man pašai abas figūras izbraucu ar pirmo.
   Pašā sākumā inspektors nobremzē, domāju, ka esmu izkritusi, bet tomēr nē, man paveicās. Tā jau viss gāja diezgan normāli, līdz brīdim, kad divas reizes noslāpēju pie stop zīmes un divas maximas kalniņā. Biju pārliecināta, ka esmu izkritusi, jo abas reizes aiz manis bija arī normāla mašīnu rinda. Bija pilnīgi vienalga kā es tās beigas nobraukšu, tik domāju jau uz kuru dienu lai atkal piesaka eksāmenu. Kad apstajāmies pie csdd instruktors pasaka, ka eksāmens ieskaitīts. Man tāds wohhhhhhhhhhhhhhoo. Tad sekoja 5min gara morāle, kur visu laiku tikai teicu: mhm, jā, es saprotu, bet man bija mazsvarīgi, ko viņš tur skaidro, jo es jau domāju, kā vīlēšu pa ielām.

 Četras ballītes ballējies- vienu brauc:)

otrdiena, 2012. gada 10. aprīlis

trešdiena, 2012. gada 4. aprīlis

Mīlestība un naids Raiņa lugā "Uguns un nakts".

  Jūtas un naids vienuviet- tā notiek bieži. Arī Raiņa lugā "Uguns un nakts". Luga "Uguns un nakts" sacerēta 1905. gada revolūcijas priekšvakarā. Ierosmi lugas sarakstīšanai Rainim deva tajā laikā izsludinātais operu libretu konkurss. Lugā tēlota tautas brīvības slāpes, mīlestību pret dzimteni, mājvietu- Latviju. Naids lugā tēlots pret tautas apspiedējiem un nicinātājiem. "Mainies uz augšu!"- šie vardi kā aicinājums un atgādinājums vijas cauri visai lugai.
   Lugā tēlota Lāčplēša mīlestība pret Laimdotu. Tas nav jāsaprot burtiski- vīrieša mīlestība pret sievieti. Ar Lāčplēša tēlu autors simbolizē tautas masu varoņspēku, tautas brīvības mīlestību, savukārt, Laimdota simbolizē Latviju- tautu. Kā gan Lāčplēsis varētu nemīlēt Laimdotu, ja tam tik tuva un dārga dzimtene?
   Spīdola luga simbolizē tautas radošo garu, tautas apziņu. Viņa sākumā mīl Lāčplēsi, bet tad, kad Lāčplēsis Spīdolai netic un nerespektē viņu, Spīdolas mīla pāraug naidā. Dzīvē tā arī notiek- cilvēku domām nesakrītot, simpātijas pāraug nepatikā un naidā. Ne vienmēr ir viegli respektēt un rast kompromisu ar tiem, ko mīlam, bet tas ir jāmēģina, it īpaši tad, ja mērķis ir viens- brīvība.
   Lugā norisinās cīņa starp Lāčplēsi un Melno bruņinieku. Lāčplēsis jau pašā lugas sākumā Spīdolai atklāj savas dzīves uzdevumu: "Es esmu sūtīts karotājs pret elli; Tas man no Laimes lemts." Melnais bruņinieks simbolizē gan vācu iebrucējus, kas 13.gs. nostiprinājās Latvijā, gan tos tumšos reakcijas spēkus, kas jebkurā zemē vēršas pret darba cilvēkiem. Melnajam bruņiniekam ir pārliecība, ka darba cilvēkiem "mūžu mūžos nolemts snaust". Taču Lāčplēsis nekad nedomā padoties- ļaujot Melnajam bruņiniekam gūt virsroku un uzvarēt, tauta cīnīsies līdz pēdējam par savu zemi un dzimteni, parādot mīlestību pret to.
   Mīlestība mūs vieno, naids- šķir. Lai taptu un pastāvētu mīlestība, ir jāsaprot otrs. Lai naidu pazudinātu...nē, tas nav iespējams. Naidā ir arī kaut kas labs- tas liek iet un cīnīties, celties un krist- šajā gadījumā Raiņa lugā "Uguns un nakts" strādnieki cīnās par brīvību un taisnību. Jau sen apspiestie un izkalpinātie darba cilvēki ir cēlušies cīņai par brīvību. Paiet laiks, un ceļas citi varoņi, tā ir cīņa starp uguni un nakti, līdz beidzot tumšā nakts tiks salauzta. Lugā risinātā problēma ir aktuāla joprojām arī 21. gs. pastāv netaisnība, liekulība un apspiestība, bet es ticu, ka nāks vēl daudz tādu varoņu kā Lāčplēsis un tautu atbrīvos.