pirmdiena, 2012. gada 21. maijs

Don't wish for it, work for it!

 Manas dzīves dienas likās garlaicīgas un nevērtīgas, katru mirkli gaidīju kaut ko, kas notiks rīt, parīt vai pēc gada.Es skatījos uz tavu, tavu un tavu dzīvi, kas likās tik ļoti interesantas un aizraujošas.
Jau kopš pamatskolas ik pa laikam skrēju, nenopietni, ar vairāku mēnešu atstarpēm, īsas distances. Man patika skriet. Katru dienu es sev teicu, ka nu jā, nākošnedēļ es sākšu nopietni skriet, vai tad, kad būs labs laiks- skriešu, un tā dienu no dienas, gadu no gada.

Tomēr 2011. gada oktobrī, kaut kā nemanāmi sev neko nesolot sāku skriet, sākumā tās bija 3-5km garas distances. Man iepatikās arvien vairāk, es neteicu, ka šodien ir auksts, līst lietus vai jāmācās, es nemeklēju attaisnojumus, lai neskrietu, es gāju un skrēju, jo tas bija tieši tas, kas man tajā brīdī bija vajadzīgs. Ar laiku sāku skriet biežāk, arī distanču garumus palielināju. Šī gada janvārī pieteicos Nordea Rigas maratonam uz pusmaratonu(21,097km) es skaidri zināju, ka tik daudz noskriet nevaru, tāpēc skriešanai bija jāsāk veltīt vairāk laika, to arī darīju. Skrēju viena un kopā ar paziņām, draugiem. Apmēram aprīlī sapratu- jā, es varēšu noskriet pusmaratonu.

Lai sagatavotos pusmaratonam 2012. gadā esmu noskrējusi 290,12km

Tad pienāca tā diena- 20.maijs. Skrējiens sākās 9:30, par to man bija ļoti bail, domāju, ka nevarēšu normāli paskriet, jo parasti skrienu vakaros, nakts ir mans laiks, ne rīts. Sākumā skriet bija viegli, jutos ļoti labi. Ļoti patika tas, ka skriešanas koridori gandrīz visas distances garumā bija blakus un skrienot varēja redzēt skrējējus, kas ir man ir priekšā. bija interesanti, visu laiku skatījos, vai kaut kur nav kāda pazīstamā, lai pasveicinātu un uzmundrinātu,kilometri pagāja ātri. Bija ļoti karsti, sāpēja galva un kājas, tomēr centos par to nedomāt, taču 17km mani piemeklēja kaut kāds lūzuma punkts, kilometru atzīmes vilkās, likās, ka jau ir noskrieti 2km, bet noskriet bija tikai 1km. 18-tajā km pirmo reizi skrējiena laikā ienāca prātā doma, ka varētu apstāties, likās, ka visssssssssss- es vairs nevaru, es tiešām vairs nevaru, man ir karsti un sāp, ļoti sāp. Tomēr es nebiju atnākusi zaudēt, zaudēt sev, es to vienkārši nedrīkstēju pieļaut, tāpēc skrēju, ignorēju visas domas savā galvā, kas kliedza- tu vairs nevari, es vienkārši turpināju:) 19-tajā km nāca otrā elpa un pēdējie 2km bija daudz vieglāki kā 17-tais, 18-tais, neizpalika arī finiša sprints.

 Mans laiks- 02:22:00,91. Tā, kā šis bija mans pirmais pusmaratons, man protams bija uzstādīts mērķis, kuru paveicu, tomēr tas nebija laiks, tāpēc esmu apmierināta. Pasākums bija neaprakstāmi pozitīvs, ļoti emocionāls un izdevies. Kaut kas neatkārtojams, neaprakstām un neaizmirstams.

Ja kāds pirms gada man būtu pateicis, ka jebkad dzīvē spēšu noskriet kaut vai 10km, es neticētu un vienkārši smietos, kaut kas nereāls, neiespējams. Daudzi saka, ka nekad to nevarētu, es arī tā teicu. Padomājot tā vienkāršāk- vai tu jebko esi darījis, lai varētu, lai spētu? Pateikt nevaru ir tik vienkārši, apskaust citus, ka viņi dzīvo ne tikai eksistē, domāt, ka kādam tas ir vieglāk kā tev vai man- sasniegt nereālo. Jā, es noskrēju, jo neiesējamo pārvērtu par iesējamu, bet ne jau sapņojot, bet gan smagi strādājot.

Es mīlu skriet un turpināšu to darīt, jo meklēju iemeslus, lai skrietu, ne attaisnojumus, lai neskrietu!

Mans sākums nepieder man, tas pieder kādam, kas mani iedvesmo, kādam, kuru es apbrīnoju!
Atrodi arī tu kādu, kas tevi iedvesmo, varbūt tas esi tu pats?

Pārvērt sapņus realitātē!


LAI IZDODAS!


4 komentāri:

  1. Visai dzirdēti teksti. Nu, izdomā taču pati savus!

    AtbildētDzēst
  2. Sveika!
    Es pati rakstu blogu, izskatās, ka Tu biežāk nekā es. Izlasīju rakstu un man tiešām patika. Lai gan es izteiktu varbūt vietām kritiku, bet tas tik un tā būtu mans subjektīvais viedoklis un Tu varētu mani ignorēt, jo neesmu nekāda profesionāle, un tomēr tās ir tavas emocijas un domas. Tāpēc lai nerastos nekādas domsatrpības, paturēšu to kritiku pie sevis, pie tam, tas nav nekas tik īpašs, lai būtu traki svarīgi to pateikt.
    Parasti es savu blogu rakstu, kad man uznāk iedvesma vai kaut kas līdzīgs iedvesmai, emociju uzplūdumam. Arī šoriez man tas ir, jo izlasīju tavu rakstu un mani ieinteresēja, tāpēc arī es tā izsakos tik neraksturīgi gari. Man vienkārši gribējās Tev to pateikt un palielīt, jo man tiešām patika.
    Patīkami palasīt tādu cilvēku kā Tu rakstus, tādu cilvēku, kuri arī raksta tāpat kā es. Lai Tev izdodas, nezinu kā citi, bet šis bija ļoti labs raksts!

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Paldies:)
      Droši variet izteikt arī kritiku, būs interesanti dzirdēt citu viedokli;)

      Dzēst