otrdiena, 2011. gada 22. novembris

smaidu

   Draudzenes teica, ka es neko parastu te nerakstot, es domāju ka rakstīšu cik īsi un parasti varu.
   Lai iet.
   Šodien skrēju krosu ar Elīnu, beidzot es neskrienu vienītī. Cik jauki, ka ir kāds kas pievienojas un nesaka, ka ir auksts, nav laika, ka viņš skrien pārāk lēnu vai to, ka ir daudz jāmācās, tās ir pilnīgas muļķības. Ejam un skrienam, es skriešu ar tevi, ja varēšu turēt līdzi tavam tempam:) Šodien man patika, izskrējām gandrīz visu Lubānu pa perimetru. Man ir laba doma nākošajam skrējienam, tas lai paliek slēpts, skatīšos, kā izdosies.
   Šodien ēdu daudz visādas zivis un domāju kāpēc tik daudziem tās negaršo.
   Tad es vēl domāju, ka gribu daudz sniega un daudz mandarīnu. Tad atkal domāju, ka ne. Gribu kādu sabildēt, tā smuki, vel šajā pelēkajā laikā, ja kāds vēlas, piesakās;)
   Man vispār ir tāds nogurums, ka es varētu tā smuki blakus datorgaldam uz grīdas aizmigt. Bet nevar muļķoties jāiet pēc tējas un jāsāk lasīt jauna nodaļa grāmatā.
   Tikko atcerējos, ka vel filozofija jāmācās un skaļi nolamājos, viss tomēr nav tik jauki, ka likās pirms 1 minūtes.
   Jauku jums vakaru:)

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru