Notikumi

Skolotājdiena

   Tad, kad gāju piektajā kasē sapņoju par to brīdi, kad skolotājdienā varēšu vadīt stundas. tad skatījos uz 12-tajiem un domāju- cik gan laimīgi viņi var būt... Tad liekās, ka laimei vajag tik maz, vai arī tagad vajag pārāk daudz, lai būtu laimīga...
   Viss izrādījās citādi. likās ka viss būs vienkārši un patīkami, izrādījās, ka ir jāieliek milzīgs darbs, lai viss izdotos super, tomēr mēs- 12-tie nekādu dižo darbu neielikām, tāpēc neiznāca nekas foršs. koncertam mums nebija mēģinājuma, tas bija tik briesmīgi, cik vien var būt. vismaz skolotāji bija savu paveikušas un viņu priekšnesum bija labs, nu tik sirsnīgs un smieklīgs, prieks:) labi, jāatzīst ka bija arī kaut kas foršs- vadīt stundu skolotājiem, patīkama sajūtu uzdot viņiem jautājumus uz kuriem viņi nevar atbildēt, īsto atbildi nezin neviens. tālāk vadīju stundas mazajiem- biju pirmās klases audzinātāja. Zināju, ka būt skolotajam nav nekāds vieglais darbs, bet ka tas ir tik grūti- nebūtu iedomājusies nekad. tagad man ir lielāks respekts pret skolotajiem, jo saprotu cik grūti tas ir.

ballīte, kas šokē

   Tās pašas dienas vakarā biju dzimšanas dienas ballītē, tas bija kaut kas savādāks, kā parasti. Tur cilveki bija interesanti, varbūt pat dīvaini, bet man par pārsteigumu- atvērti. Kopš tā vakara man ir daudz jaunu, interesantu paziņu. Jubilārs bija priecīgs, ka ieradāmies. Tomēr mani šokēja alkohola daudzums, kas tur bija. Sanāca par to aizdomāties, pirmkārt jau ka vispār var tik daudz izdzer un otrkārt, kā nav žēl naudas, to naudu varētu iztērēt daudz lietderīgāk. Bet nu kas kuram svarīgāks. ja man būt daudz naudas es to noteikti tērētu savādāk.


   Te es neatceros, kas bija, noteikti, kāds pasākums vai notikums, vai atziņa par ko vēlējos rakstīt, bet esmu aizmirsusi, jo tas bija sen. Ehh, bet ja jau esmu aizmirsusi, tad jau tas nav nemaz tik svarīgi.


Brīva trešdiena

  Ja nemaldos, tas bija pagājušonedēļ.
Skolotajām bija ekskursija, tāpēc mums- skolēniem bija brīvdiena- yuhūūūūū:)
piecēlos ap vieniem un sapratu, ka normālā trešdienā es būtu jau paspējusi aiziet uz pieciem mācību stundām, ahh cik gan daudz es noguļu.
tā nu dienas gaitā es:

• ar savu mazo māsu lasīju ābolus un grābām lapas, jautri mums gāja
• biju autoskolā
• safočēju Silvu

viņa ir skaista

doma

  Biju pie vectēva dzimšanas dienā un tad viņš stāstīja, ka, kad bijis jauns mācījies Mālpilī un uz skolu- 120km braucis ar riteni. Tad tā aizdomājos par tiem senajiem laikiem, cik gan tad viss bija sarežģīti un tomēr vienkārši. es domāju: 120km, jāskatās autobusa saraksti, jājautā, lai kāda aizved, jābrauc ar stopiem, bet tajos laikos viņi paņēma riteņus un minās nebija laika domāt.

  Patīk arī tādas dzimšanas dienas, kad visi tik' sēž, dzied un runājas un tik iedzer, tik iedzer. Tajā vakara likās, ka nekad dzīvē nebiju tā pārēdusies, man liekas, ka tā arī bija.

kross

   Biju arī rudens krosā. Man patik skriet, man patik sportot, bet man nepatīk sacensības. negribēju braukt, bet tad tā padomāju, ja skolotāja saka ka jābrauc, jābrauc, jāaizstāv skolas gods, nu kaut vai tā devitnieka dēļ žurnālā bij vērts braukt.

  Gaidīju tikai to brīdi, kad viss būs galā. Bija jāskrien kilometrs, bet kad izgājām trasi likās nereāli gara. kad skatījāmies mazo skrējienus likās ka viņi skrien ar loģiku: "nav nozīmes kurš tu ieskrien finišā, galvenais, ka startā pirmais". 

Mani sava vieta apmierināja, nekādu emociju vai pārsteiguma, tas jau bija gaidāms, domāju, ka būs vēl sliktāk. Es nemāku skriet, sakumā es vienmēr skrienu lēni, jo man nepatīk, ka mani apdzen, negribu būt tā stulbene, kas sākumā ir pirmā, bet beigas pēdējā, tāpēc es sākumā skrienu lēnāk,tad palielinu tempu. sprintu paņemu par vēlu, jo domāju, ka nepietiks spēka, bet beigas spēks paliek pāri, diezgan stulbi. Būs jāmācās skriet.

  bet pats foršākais, ka no 27 meitenēm vidusskolas grupā, no visa rajona pirmā ieskrēja Santa, viņa  ir super meitene, super sportiste. Tas jau ir zinām, ka viņai ne tas vien ir spēkos, bet viņa patiešām bija to pelnījusi. Es kaut vai būtu neskrējusi pati, lai tikai redzētu, ka viņa sprinta panešas garām un par pāris metriem apdzen nu jau otrās vietas ieguvēju. Tas emocijas, kas valdīja pēc tam bija lieliskas.

    Esot krosā, es nokavēju audzināšanas stundu, kurā skolotāja Aija Andersone veda mūsu klasi ekskursijā pa vecajiem kapiem. Es gribēju tur būt, bet nevar jau dabūt visu ko grib. 

   Vēlāk no klasesbiedriem uzzināju, ka ērģelnieks nav apglabāts tur, kur visi domā, ka viņš ir apglabāts. Es biju maldināta, un maldināju savus draugus, ar kuriem mēs vasarā ik pa reizei vecos kapus apmeklējam ar puķem pa dienu, ar trepēm pa nakti. Būs jums jāizsatāsta tā, ka tur patiesībā ir.

   Tas bija tik labs pasākums- jaunieši, kur ar trepēm?

Kultūršoks Latvijā

   Jūs teiksiet, ka tas nav iespējams? Aizbrauciet piektdienas vakarā uz balli Gaigalavā un to piedzīvosiet. Visi dzied : por Latgoli, por Lotgali un skatās uz mums, kā uz dīvaiņiem, kāpēc nez mēs nedziedam līdzi. Nekad nebiju domājusi, ka 36km atāls ciemats, var būt tik krasi atšķirīgs, ar savu kultūru un cilvēkiem.

Vakars ar Patu

  Sen nebijā tikušās. tā, ka mums katrai ir divi kuņģi un mums loti garšo ēst- cepām picas. Pata stāstīja par savu jauno skolu- izklausījās forši, bet es laikam tā negribētu. Man patīk tepat. Bet kopumā Pata ir viens riktīgi foršs, pozitīvs un sirsnīgs cilvēks

________________________

Noteikti ir vel daudz, kas, bet man vairs nav spēka.

tas protams ir nožēlojami, ka man ir nesekmīga krievu valoda. Tomēr, ja es neko, pilnīgi neko nesaprotu, labāk stundu izmantot lietderīgi, nekā censties kd uzrakstīt sekmīgi. Vakar krievu valodā rakstīju eseju ētikā, bet šodien lasīju "Skroderdienas Silmačos". tas ir diezgan smieklīgi, ka klasesbiedri man pārmet, ka nerakstu un mani izsmej, tomēr galu galā man ir trīs, kad atbildes salieku uz dullo stundas pēdējās 3 minūtēs, un stundu pavadu sev lietderīgi, bet viņiem ir 2 visu stundu "cītīgi" strādājot. ha-ha. kas tajā mirklī bija tizls

ā, jā es mācos autokursos, esmu sākusi skatīties uz ceļazīmēm, liekas tā dīvaini.

lasu- meitene, kas izpostīja sirseņu pūzni

turpmāk centīšos būt apzinīga un rakstīt regulārāk

  Kā teikt mana latviešu valodas skolotāja: šis vairāk izskatās pēc vēstījuma, ne pēc viedokļa. Centīšos laboties. Tad esmu lepna. šis raksts man aizņēma 53 minūtes, ko tik es nebūtu paspējusi izmācīties.

  Un protams pa ābolam, no mana pagalma ābeles tiem, kuri tika līdz galam.

  Noteikti tādu ir maz.

atvainojos par kļūdām, pati pārlasīju- katastrofāli daudz, bet tāda nu ir mana latviešu valodas zināšanas un neuzmanības kļūdas, netaisos neko labot.