svētdiena, 2011. gada 30. oktobris

Brīvdienas

   No visām brīvdienām lietderīgi izmantoju tikai pirmās divas dienas. devos līdzi tētim un brālim strādāt, lai nopelnītu naudu. Lai gan pēc tam sapratu, ka arī ja man nemaksātu būtu braukusi strādāt. Mēs paveicām daudz, dienas pagāja ātri un jautri, viņi ir pilnīgi traki, forši un es ar viņiem gribētu pavadīt kopā daudz vairāk laika. Ar vīriešiem ir daudz vieglāk. Vismaz ar šiem. Viņi nerunā daudz lieka un ir tieši.
   Man pietrūkst to laiku, kad Mārtiņš mājās bija katru dienu, tā pa īstam to laiku es novērtēju tiki tagad. Mēs bieži strīdējāmies, pareizāk sakot, es viņu bieži kaitināju, bet vienmēr varēja parunāt par skolu un visu pārējo. Lai gan manu teikto viņš daudz nekomentē, tomēr, man liekas viņš mani saprot, saprot daudz labāk kā citi... Man liekas es viņu arī saprotu labāk kā citi. Viņš vienmēr zināja, kura kleita man piestāv labāk. pietrūkst tā visa.
  
   Tālāk es nezinu ko es darīju. Ja jau neatceros tad noteikti kaut ko pilnīgi nelietderīgu.
   Nezinu kurā diena, bet mēs ar Patu bijām fočēties, ai tas bija tik jautri. mēs atradām tādu foršu mežiņu, taisījām parodijas ar lapām, smējāmies un runājām kāpēc dzīve un notikumi ir tieši tādi, ka ir. Ar viņu viss ir tik vienkārši. Es saku ko domāju, labi es pārsvarā vienmēr saku ko domāju, tāpēc jau ar tik daudziem man ir konflikti, bet es tāda esmu. ĀĀĀĀ nu ja un mēs ar Patu galu galā safočējāmies, sanāca kaut ka šitā:

 Viņa staro:)

  Vēl brīvdienās pāris reizes biju uz volejbola treniņos. Atceros, kā desmitajā klasē nācu mājās gandrīz raudādama, jo nekas nesanāca, nu galīgi nesanāca. Nav jau tā, ka tagad sanāk labi, bet ja salīdzina ka bija tad un ka tagad, progress ir manāms. Es gribu mācēt labi spēlēt, es varētu spēlēt volejbolu 3 stundas katru dienu, jo man patīk:)

   Pilnīgs pālis. Tas raksturo vakardienu. Es vairs sevi nepazīstu, es negribu būt tāda. Es gribu sasniegt savus mērķus un sapņus ne sestdienā pielieties līdz nemaņai un būt nelietojama visu nākamo dienu. Protams sasniegt mērķus nav tik vienkārši kā atkorķēt pudeli un dzert, lai ko sasniegtu ir jāiegulda darbs. Man tie mērķi tādi lieli un pagaidām neaizsniedzami, bet es tāda slinka un pesimistiska. Bet kas gan veido manu dzīvi, ja ne es pati, es esmu apņēmusies mainīties un cīnīties, parādīt sev, ka varu!


   Šodien taču biju arī mākslas skolā, tik sen tur nebiju bijusi, tādas atmiņas, man patīk tā skola, es tur tagad centīšos iegriezties daudz biežāk!

   Esmu tā sliktā tiki tāpēc, ka saku ko domāju, nu lai jau. Bet saka, ka tiem kam nav ienaidnieku nav rakstura. Sajutos tāda ļauna un slikta, tā arī varbūt, ļoti iespējams arī ir, tāpēc nolēmu, ka jāpaveic, kas labs un uzrakstīju Beātei literāro tiesu, tas nemaz nebija grūti, bet galu galā abas bijām priecīgas.

   Joprojām lasu- Kas tīrumā sēts

  Tā nu man iet. Cenšos iepazīt pasauli un sevi arvien atklāju ko jaunu.

2 komentāri:

  1. Šo komentāru ir noņēmis autors.

    AtbildētDzēst
  2. Jā, tā ir ballīšu sliktākā daļa- nākamā diena ir pilnīgi izmetama. Tieši tādēļ man bieži nevelk nekur doties, jo gribas, lai ir sestdiena UN svētdiena, nevis kaut kas viens un saplūdis, jo lielākā daļa pavadīta guļot.


    Heh. Smaidi, smuks rudens ir atnācis, un līdz nākamajam brīvalaikam ir tikai kādas 35 darna dienas. Nav taču daudz! :) :)

    AtbildētDzēst