Ir parasts ceturtdienas vakars, tik parasts cik nu jau tas var būt. Esmu bijusi skolā, vieglatlētikas treniņā, kā par brīnumu man pat vairs neriebjas florbols, varbūt tas pat man patīk, vai tas vispār ir iespējams? Laikam jau, ka jā.
Bet īstenībā stāsts jau nav par to. Pulkstenis ir gandrīz astoņi es izeju āra un sāku skriet, nekas neparasts. Es tā parasti daru pāris reizes nedēļā- noskrienu 5km. Varbūt šovakar varētu noskriet 10km, nu tā, pārmaiņas pēc, lai organisms nepierod pie 5(es patiesība nezinu vai pierod vai nepierod, bet esmu dzirdējusi, ka neesot produktīvi visu laiku skriet vienādu distanci, varbūt tās ir tiki kārtējas baumas,es nezinu, ko es vispār zinu!?). Tā nu es skrienu, klausos mūziku, domāju domas. Pirmie pieci km ir pilnīgi parasti- nekādi, skriet ir samērā viegli, soļi ir atsperīgi. Taču domājot, ka es varētu aizskriet vēlreiz līdz pilsētas otram galam liekas, kam man tas ir vajadzīgs, tas būtu mokoši tomēr nolemju labi, skriešu vēl vienu apli(1 aplis ir 5km). Skrienu, saprotu ka nav tik traki, kā domāju, ik pa laikam satieku kādu pazīstamo, kas apjautājas, kur tad es vai novēl veiksmi. Nekā liela, bet tomēr jauki.
Apmēram astotajā kilometrā saprotu, ka nejūtu kājas, paskrienu lēnāk- sāp, ā nu tad viss kārtībā. Tā es skrienu un domāju, bet kas ir 10, tas nav nekas, ja es vēl pilnīgi normāli skrienu. Varbūt skriet vēl vienu apli, bet nē nevar, man taču var palikt slikti, es nekad neesmu tik daudz skrējusi. Visu laiku kaut kam dzīvē ir pirmā reize. Es skrienu, es redzu savu māju, es domāju par kolu, kas stāv uz virtuves galda, bet tad es domāju par cīņu, vai tik vārga es esmu, vai tas ir viss uz ko esmu spējīga? Līdz mājai ir atlikuši 50 metri, es samazinu tempu, saku, ka nevaru. Kā ir iespējams sasniegt mērķi, ja es pat necenšos, pie mazākajām sāpēm es atmetu ar roku, vai tik vērts ir mans mērķis, cik tas ir svarīgs?
Ir 12 kilometrs es jūtos vāja, bezspēcīga un lēna. Es esmu lēna kā gliemezis, bet es esmu, es kustos, tas ir pats galvenais. Es satieku pāris paziņas kas saka: tempu, tempu. Es esmu dusmīga un nogurusi. Man gribas viņiem sejā iebļaut: noskrieniet jūs 12 kilometrus un tad paskatīsimies kādu tempu jūs turēsiet, varu derēt pat skriet nesāksiet, jau būsiet nolēmuši, ka nevarat. Bet tad es domāju: Ildze, saņemies, tu pati izlēmi skriet, tā ir tav cīņa, nevienam citam gar to nav nekāds daļas, neviens cits pie tā nav vainīgs. Tu neesi labāka par nevienu kas skrien maratonus vai neskrien vispār. Esi tikai tu, tavas kājas, nu jau attālināta mūzika austiņās un kilometri, kas jāpieveic. Es skrienu, ir apļa drūmāka vieta. Liekas, ka zeme ir magnēts, totāls.Es skrienu, bet ar pratu nesaprotu, kā, kā tas ir iespējams, ka manas kājas vēl kustās domās es jau sen esmu atslēgusies.
Tad man piezvana brālis, ir tā, ka parasti ja es skrienu 10, viņam jāskrien 20, tad es baigi lepnā saku: uzmini cik tev tagad būs jāskrien, protams viņš atbild pareizi- 30, viņš jau mani pazīst.
Es tā, kā atjēdzos, skatos cik interesanti, kājas tā īsti vairs neklausa, peļķi neapskrienu, bet ielieku kāju tieši peļķes vidu mmm interesanti. Es skrienu tik lēni, es pat nezinu cik, man liekas ļoti, ļoti, bet es tiki atkārtoju: galvenais, ka es kustos. Es pat nedomāju par kolu, par ūdeni, par dušu, es vispār neko nedomāju. Tas ir tik forši, es vienkārši skatos kā manas kājas krīt, un atkal ceļas un atkal krīt. Sāp kājas, mugura, viss sāp. Ir grūti, bet es cīnos, skrienu un domāju, par mērķi, kuru sēžot nu nekādi nesasniegtu Tad es paceļu galvu un redzu savu māju. bet nepaliek pat labi tikai nodomāju: aa nu jā viss. Domāju- man vēl ir spēks nez cik daudz vēl es varētu tā novilkties, tāda gliemeža tempā, kas ar mani notiktu pēc 20km, bet nolēmu neriskēt.
Jā tieši tādi bija mani pirmie 15 km bez apstājas, smagi, bet aizraujoši.
Es protams atsildos, kā māku, tātad- kaut kā mistiski. Ieeju mājas pirmā doma ir: kola, nē bet tomēr labāk pirmo dušā. Kāda ir iespēja, ka mājas varētu nebūt ūdens, es teikti 1: 1000, bet nav. Viena iespēja no tūkstoš piepildās. Pēkšķi es sāku smieties, jo iedomājos, varbūt viena no tūkstoš iespējām piepildīsies un es iepriekšējā vakarā pirms matemātikas eksāmena izpildīšu piemēru, kāds būs eksāmenā un dabūšu D nevis E līmeni, izklausās visai cerīgi, kā tad:D
Es nezinu, man tas bloga vai kā to pulksteni sauc nerāda pareizi, es vispār te neko daudz nesaprotu. Es gribētu tādu smuku blogu, bet es tādu nemāku uzbliezt, tapēc samierinieties ar to, kas ir.
A nu ja pulkstenis ir 2:06, bet man nenāk miegs, pilnīgi dīvaini.
Es eju padomāt par nereālām lietam, kā tās varētu kļūt reālas, varbūt izdosies izdomāt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru