Gredzeni

 Nedēļa burtiski paskrēja. Attapos sestdienā. Katru dienu bija mēģinājumi, mēģinājumi un vēlreiz mēģinājumi. Varēja vienkārši atnākt mājās un atslēgties no noguruma. Piektdien jau bija tā, ka prāts vairs vispār nestrādāja, viss notika automātiski, likās, ka zinām jau visu scenāriju no galvas. Bet nu, protams, ka sajuka tās vietas, kuras likās, ka tiešām zinu riktīgi labi.Viss pagāja tik ātri, bet man patika. Nu man ir gredzens pirkstā un ir labi:)

  Lai gan mēģinājumi bija gari un nogurdinoši atskatoties uz visu kopumā atceros tik daudz smieklīgus, mīļus un foršus brīžus, vienreizējākus, nekā pašā Gredzenu vakarā.
  Tomēr šī nedēļa bija tieši tas, kas vajadzīgs. Sapratu daudz lietas, ko iepriekš neapzinājos. Man ir lieliskākie klasesbiedri un paralēlklasesbiedri kādus vien var vēlēties, nopietni, viņi ir super:) Lai gan citus zinu 12 gadus, citus vēl vairāk, citus mazāk, tomēr šajā nedēļā es viņus visus iepazinu vēl labāk. Tas bija kopīgs skrējiens cauri dusmām, asarām, neziņu, neizpratni, smaidiem, smiekliem un nopietnībām, kuru mēs izturējām godam.
   Lai gan nedēļa bija laba, tomēr man tik ļoti pietrūka ikdienas. Tagad es apzinos, kas man ir tik svarīgs un kas man tiešām pietrūkst, ja tiek atņemts, kau vai tiki uz nedēļu. Nu es varēšu mesties iekšā savās sirdslietās atkal ar jaunu sparu un gribasspēku.

Šorīt pamodos, paskatījos uz gredzenu pirkstā un nodomāju- esmu laimīga, ka pabeigšu tieši Lubānas vidusskolu un nevienu citu no miljons vai miljards skolām pasaulē!