svētdiena, 2012. gada 21. oktobris

brīvas dienas!

  
Brīvdienu- īsu nebija bijis tik sen. kas ir īstas brīvdienas? Tad, ka esmu mājās:)
Viss sākās ceturtdien, kad dodoties mājup pa ceļam nolēcu ar gumiju. tik vienkārši. Tik superīgi. Tik skaisti. Gribu vēl un vēl!


Un tad sākās manas brīvās dienas, bez sociālajiem portāliem. Ar daudz smaidiem, mīlestības, siltuma un māju sajūtas!
Divi draugi. Tādi mīlīgie.


 Galvenais, lai kājas siltas!?

 Es un mani draugi, jeb mana lieliskā māsa!
 īstenībā kastaņi ir baigi smieklīgie!

 Tikai pa manas istabas logu.

 Mans mīļākais suns, kaut visi tā priecātos mani satiekot!
 Aiviekste.
 Tik parasti....
Man tas likās visus astoņpadsmit gadus, līdz šim mācību gadam.
nu man tas ir skaistums, ko tik dažreiz redzēt ļauts!
 Uzaugu starp puikām. Tagad, man ir māsa. Bet kad biju maza, man kaimiņos dzīvoja tikai čaļi un man arī nav nevienas māsīcas- tikai brālēni. Nu tā es biju ganksta un mēģināju turēt līdz brālim un brālēniem. Tā mēs bunčus cēlām- tik labi, ka pēc padsmit gadiem pat vēl trepes saglabājušās!
Lepnums!
 Lauki.
Mīlu.
Bagātības.


 es dažreiz gatavoju, vai pareizāk sakot palīdzu gatavot!


 Labrīt, mājas!


 Lapu lapas
krāsu krāsas
 Siltums- rītā




 Dažreiz nākas uzzināt ko jaunu- tās ir ēdamas!










 Vitamīni!

Svētki!




šīs bija lieliskas brīvdienas!

sestdiena, 2012. gada 13. oktobris

Siguldas pusmaratons!

Lai gan šoreiz pusmaratons nesagādāja tādas emocijas, kā iepriekšējais(tās tomer bija mans pirmais), tomēr emocijas bija pozitīvas.


Sākumā likās, ka nepatiks skriet apļus, tomēr tas izrādījās diezgan forši, jo varēja satikt un atbalsīt draugus trasē, tas bija tāds riktīgi labais. Pēdējajā aplī, protams, ka miru nost un nāca domas par apstāšanos, tomēr kaut kā paliku pie pilnā saprāta un neapstājos. Noskrēju par 4 minūtēm ātrāk, kā Nordea, tomer pašai likās, ka rezultāts būz daudz sliktāks.



bieži nākas dzirdēt jautājumu: "Kura tu paliki?"

Pieņemšu, ka skrienu skrējienā, kurā ir 582 dalībnieku un palieku 365 ar rezultātu 50:23. Un tagad Pieņemšu, ka skrienu skrējienā, kurā piedalās 3043 dalībnieki un palieku 2503 ar rezultātu 48:01. Tad jau var pieņemt, ka pirmajā gadījumā, esmu noskrējusi labāk, jo esmu labākā vietā, jā pareiza, ļoti pareiza loģika turpiniet man uzdot šo jautājumu!




Pa manam, tas, kurš finišē pirmais nemaz nav labāks par to, kas finišē pēdējais! Galvenais, lai patīk tas, ko dari! Ir resni cilvēki un ir tievi, viņi var ēst tik pat daudz un tik un tā būs tādi paši. Tas pats ir ar skriešanu, katra organisms ir savādāks un nav pareizi visus vienā mucā likt. Svarīgākais skriet, piekš sevis, ne kāda cita(skrienot prieks citiem tālu tik un tā nevar tikt). Kāda jēga noskriet visātrāk, bet nejusties labi, nejust nekādu piepildījumu- jēga nekāda. Labāk noskriet pēdējajam un just sevī to forši sajūtu- jā, es noskrēju, es to izdaiju, tas bija lieliski- daba, dalībnieki, atbalstītāji. Un tad trenēties un ar katrām sacensībām ņemt pa laika minūtei nost! TAS IR SUPER!










Pirmajā pusmaratonā es skrēju viena, bet šajā man pievienojās pāris tuvākie. Cerams, ar katur reizi skrienošo draugu būs arvien vairāk!

Ir lieliski dzīvot, ja ar mīļajiem ir vienādas intereses un vecāki tik ļoti atbalsta un lepojas!













Startā ar draudzeni spriedām par kādu vīrieti ar totālu alus vēderu: "hmm, šitādi arī skrien?". Vēl nodomāju cikās nez viņš noskries. Pats labākais bija tas, ka viņš finišēja ātāk par mani. Nu ko, izksatam nav nozīmes, VISU IZŠĶIR RĪCĪBA!



sestdiena, 2012. gada 6. oktobris

Aiziet!

Vairumam cilvēku neinteresē pašizziņa. Viņiem neienāk prātā doma, ka var pūlēties izmantot gribasspēku vienīgi dzīvesprieka dēļ un kāds, lai izzinātu pasauli, ir apsēsts līdzīgi garam, kas risina mīklas tikai savam priekam. Nē. Darbam esot jābūt praktiskam, tulīt pielietojamam, un tam tūlīt jādod labums. Viņus neinteresē skaidra doma, tīra piepūle, nevainīga zinātkāre bez praktiskiem secinājumiem.




Es neiekārtoju savu dzīvi, es dzīvoju- un, proti, tikai tagad un tikai vienreiz.