Ir 8. jūnijs, vakars. Esmu nekurienē. Miers un klusums apkārt- neaprakstāms. Tur es sēžu, pie loga uz balta ķeblīša un domāju. Ar savām domā stundu un divas. Par nākotni- priekšā bezgalīga tumsa, galu tiešām neredzu.

Tur es sēžu. Sēdēšu vēl un vēl- klusumā, vienatnē un mierā.

Rīt viss beidzas, nu beidzies jau kādu laiku, bet oficiāli- tieši rīt. Kā uz kāzām. Kleita ir, bet līgavaiņa nav. Es nevaru aiziet, ja nav kur iet. Un nav, bet jāiet ir.

Stāvēšu. Atlaista, bet ne gatava iet.