Varbūt nezināt, nozīmē dzīvot

   Cik sen neesmu te neko rakstījusi, pilnīgi kauns. Man galvā ir tūkstošiem domu, puse tādas, kuras es te varētu uzrakstīt un puse kuras es nemāku izstāstīt. Šoreiz atkal te viss būs saraustīts, jo ja vajadzētu tā smuki tas prasītu daudz laika un tas būtu gari vai arī es tā nemaz nemāku.
   Es izlasīju "Adata" man nepatika. Lasīju tiki tā principa pēc- ja iesāku- jāpabeidz. Tagad gan lasu kaut ko foršu "Mūks, kurš pārdeva savu ferari". Ja vel par grāmatām- man priecē, ka mani vecāki lasa filozofiska rakstura grāmatas, jo viņiem ļoti patīk mana obligātā literatūra filozofijā un tā es viņu varēšu piespiest uzrakstīt man referātu... cik jauki.
  Man patika mana klases eglīte, kurai bija trīs daļas. Pirmā protams norisinājās klasē, spēlējām garos degunus, biju aizmirsusi, cik tas ir jautri(nu labi jums tas noteikti neliktos jautri, jo man jautrs liekas arī dreifāter, joprojām, jo es taču vel neesmu izaugusi). Bija ari salavecis, laimes aka un paciņas. Kārtējo reizi sapratu, ka man ir labākā klases pasaulē, to jau zināju, bet pa laikam jau ir forši to saprast un apzināties. Otrajā daļā mēs nelūgti ieradāmies dzimšanas dienā, kurā bija ļoti jautri, jo spēlējām spēles. Tas nu bija superforši. Trešā daļa ari bija laba.
  Tad bija visādi Ziemassvētku vakari mājas, laukos un pie draugiem. pārsmējāmies, pārēdāmies, parspēlējāmies spēles. Taču vienīgais kas man radīja Ziemassvētku sajūtu bija draudzenes kleita, jo tā bija sarkana un tas bija arī viss. Šķiet diezgan nožēlojami un skumīgi, bet man vienalga. Man vispār tāda sajūta, ka man neko nevajag.
  Tad mēs vel daudz, daudz, daudz braukājam ar mašīnām, jau pārāk daudz. Bijām ar Santu Cēsīs- tur gan smukiņa egle, tur vispār smuki. Ceru, ka aizbrauksim uz jūru arī- šajās brīvdienās.
Lai gan es bieži saku, ka dzīve ir stulba un noteikti tā man ir tieši tāda tāpēc, ka es tā saku, tā nebeidz mani pārsteigt. Tik daudz kas notiek pirmo reiz. Nesen man bija atklātākā saruna dzīvē ar visneiedomājamāko cilvēku un par visdīvainākajām tēmām. Un tad vel daudz kas pašu, pašu pirmo reizi. Kad es izdomāju, nu gan jau notiks tā un viss bus tā, viss ir pilnīgi otrādi, cik jautri. Sāku ticēt, ka viss ir tieši tā, kā tam jābūt un es pat saprotu kāpēc.
  AAA un jā, vakar man bija pasēdēšana ar piecām vislieliskākajām dāmām. Lai gan gadi iet un mēs maināmies mēs tāpat esam labākās. Tomēr vakar izskanēja: vai nākošgad mēs tā satiksimies? Tad tiešām tā sāku domāt, ko katra mēs darīsim pēc gada. Man nav ne mazākas nojausmas kur es būšu un ko es darīšu, tas mani biedē.

  Man īstenība ir daudz, daudz, daudz bilžu, bet man arī ir liels, liels, liels slinkums viņas ielikt datorā, sašķirot un apstrādāt. Bet nu te es cepu kaut ko garšīgšu, eju uz balli un esmu uztaisījusi rotājumus.
 Vienmēr, kad man kāds jautā:vai tu esi laimīga? es saku, ka nē. Tas ir tāpēc, ka es nezinu, kas ir laime, kas ir mana laime. Tieši tāpēc es esmu nolēmusi nākošajā gadā noskaidrot ko es saprotu ar vārdu laime un tiekties uz to, lai būtu laimīga.

Kā arī jums novēlu nekad, nekad nepazaudēt sevi, ticēt saviem spēkiem un galvenais saprast, kāds ir jūsu dzīves mērķis un tiekties uz to!
                                                                         LAIMĪGU!